Kāpēc es gribu, lai nekas nekad vairs nav tā, kā ir bijis līdz šim!

Matīss Kaļāns, Training Lab

Ir noticis kaut kas neiedomājams, kaut kas, ko mēs, dzīvojot savu ikdienišķo dzīvi, negaidījām un nespējām paredzēt. Nu, vismaz ne šādā formā – gandrīz puse zemeslodes iedzīvotāju ir nonākuši situācijā, kas gandrīz pielīdzināma mājas arestam. Mūsu ierastā ikdiena ir apgriezta kājām gaisā – skolas un bērnudārzi ir ciet, darbs (ja vispār ir, ko darīt) notiek attālināti, ierastie mazie veikaliņi un kafejnīcas aizvērti, globālās naftas cena sasniedz negatīvu vērtību (naftas ieguvēji gatavi piemaksāt par to, ka kāds savāc naftu, jo to nav kur uzglabāt). 

Viss ir mainījies. Arī manā dzīvē. Ja sākumā es uz to visu skatījos ar ļoti optimistisku skatu un entuziastiski sāku pārkārtot to, kā es darbojos savā biznesā, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem, tad laika gaitā sāku sajust un piedzīvot arvien nomācošākas sajūtas. Proti, atklājoties jaunai informācijai un faktiem par notiekošo, man šķita, ka būtu jāmainās arī tai informācijai, kuru mums pasniedz par situāciju atbildīgās institūcijas un politiķi. Diemžēl, esmu secinājis, ka fakti tiek pasniegti tā, lai, lai turpinātu sabiedrības domas ietekmēšanu un tiek apzināti apkarots un cenzēts viedoklis, kas neatbilst iepriekš izsludinātajam “šausmu stāstam”. Tā informācija, kura līdz cilvēkiem nonāk no politiķu un sabiedrisko mediju puses ļoti bieži ir faktos un zinātnē neapstiprināts viedoklis. Jebkurš, kurš atļaujas to apšaubīt un uzdod jautājums, tiek asi kritizēts un marginalizēts. Neviļus manī sāk attaust atmiņas par padomju laikiem, kurus vēl paspēju piedzīvot. Ņemot vērā visas globāli iesaistītās institūcijas šajā visā, pat rodas sajūta, ka šis viss varētu būt darīts apzināti, slēpjoties aiz it kā patiesām rūpēm par cilvēku veselību un dzīvību, kas, protams, ļoti uzrunā parasto ziņu patērētāju un lielāko daļu cilvēku. Bieži vien liels šķērslis ir kognitīvā disonanse, kura var rasties jebkuram cilvēkam – proti, mēs nespējam pieņemt domu, ka kāds varētu šobrīd rīkoties nekrietni (nav svarīgi – apzināti vai neapzināti), lai eskalētu šo situāciju un vairotu dziļākas bailes sabiedrībā, lai realizētu kaut kādus plānus par to, kāds šobrīd ir labākais risinājums.  

Matīss Kaļāns

Tas, ko es sāku apzināties, ir tas, cik šobrīd ir svarīgi veikt daudz dziļāku iekšēju retrospekciju par notiekošo gan kolektīvajā, gan individuālajā līmenī. Šo nedēļu laikā esmu veltījis lielu daļu savu laika, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk informācijas un mēģinātu salikt kopā to puzzli savā galvā un saprastu, ko un kā es varu darīt gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. 

Lai arī mana pamatdarbošanās ir saistīta ar uzņemējdarbību, ņemot verā esošo situāciju, šis raksts būs par un ap veselību. Manuprāt, veselība ir pamatu pamats it visam, t.sk. biznesam. Lai arī kādi būtu panākumi dzīvē, ja veselība ir iedragāta, tas viss zaudē jēgu. Šim jautājumam esmu personīgi veltījis jau vairāk kā 13 gadus un uzskatu sevi par ļoti labi informētu un zinošu par to, kā nodrošināt veselību ilgtermiņā. Manas zināšanas nav teorētiskas, jo visu, ko esmu uzzinājis, pielietoju un praktizēju dzīvē. 

Diemžēl, tas, ko ļoti skaidri parādījusi esošā situācija, tā tas nav nomācoši lielākajai daļai cilvēku. Proti, esošā situācija var pastāvēt tikai un vienīgi tāpēc, ka mēs nezinām, kas ir veselība un kā to nodrošināt sev un savai ģimenei ilgtermiņā. Līdz šim Rietumu tradicionālajā medicīnā pastāvējušais dominējošais uzskats ir bijis tāds, ka mums ir jācīnās ar slimībām, vīrusiem un baktērijām. Viss pagājušais gadsimts ir bijis ļoti liels progress šajā ziņā un tas ir apsveicami. Tajā pašā laikā ir noticis arī negatīvais – fokusējoties uz “ārējiem ienaidniekiem” slimību, vīrusu un baktēriju formā, mēs esam aizmirsuši vairāk attīstīt un likt uzsvaru uz to, kas jādara, lai mēs būtu veseli un šie visur esošie vīrusi un baktērijas nenodarītu mums lielu ļaunumu un mēs spētu harmoniski ar tiem sadzīvot. Ir jāsaprot tas un to arī apstiprina zinātne, ka vīrusi un baktērijas ir pastāvējuši un pastāvēs tikmēr, kamēr vien pastāvēs Zeme. Vīrusi un baktērijas ir NORMĀLA dzīves un vides sastāvdaļa, ar kuru ir nevis jācīnās, bet jāiemācās harmoniski pastāvēt līdzās. Vīrusi un baktērijas nav un nekad nav bijuši mums ienaidnieki, kā tas mums šobrīd masveidā tiek pasniegts. Jā, protams, pastāv risks, ka cilvēks savā lepnībā un augstprātībā sāk “spēlēties” ar šiem vīrusiem un tie mākslīgi tiek padarīti bīstamāki, nekā tie ir dabā, taču arī tad citi faktori ir svarīgāki, lai dotu iespēju šim vīrusam izpausties. Lai saprastu būtību, vīrus un sliktās baktērijas spēj pastāvēt un nodarīt ļaunu (izsaukt slimības un nāvi) tikai tad, ja vide (organisms), kurā tie atrodas, tam ir labvēlīga. Labvēlīga vide vīrusu un slikto baktēriju attīstībai ir tāda, kura jau ir bojāta un nav optimālajā stāvoklī (homeostāze). 

Šobrīd statistika liecina, ka lielākā daļai cilvēku šis konkrētais vīruss nav bīstams un ka tie to pārdzīvos ar viegliem vai vispār nemanāmiem simptomiem. Tāpēc daudz svarīgāks jautājums, kuru būtu jāuzdod katram no mums un arī mūsu veselības institūcijām un politiķiem – kas ir tie faktori, kāpēc daži saslimst un citi nē? Kas būtu jādara, lai nodrošinātu to, ka šis vīrusa bīstamība tiek maksimāli samazināta bez nepārbaudītu un, iespējams, bīstamu medikamentu un vakcīnu lietošanas? Diemžēl, šie jautājumi netiek uzdoti. Tā vietā tiek kultivētas bailes un draudi par to, ka ar šo visu (ierobežojumiem) nāksies sadzīvot līdz brīdim, kamēr netiks izgudrota “maģiskā” vakcīna, kuru noteikti vajadzēs administrēt lielākajai daļai cilvēku. 

Un te uzreiz arī jāpiebilst, ka es nevēlos nevienu vainot. Kā esmu secinājis, tad pamatu pamats tam visa ir izglītbas sistēma. Proti, kā jau minēju iepriekš, veselības un medicīnas jomā ir dominējis virziens cīņai ar vīrusiem, slimībām un baktērijām. 

Otrs aspekts, mūsu izglītības sistēma ir balstīta uz autoritāti – skolotāji, pasniedzēji ir autoritātes, kuriem pieder “taisnība” par konkrēto jautājumu. Un atkal – nav runa par visiem izglītības sektorā strādājošiem. Ir runa par sistēmu un to, kā tā ir veidota. Jau no bērnudārza un pirmajā klasēm mums tiek mācīts “klausīt” un “pakļauties” skolotāja vai pasniedzēja viedoklim. Autoritātei un disciplīnai ir, protams, jābūt, taču tagad mēs sākam atklāt to, ka ļoti bieži zinātne un autoritātes ir kļūdījušies. Diemžēl, šie jau agrā bērnībā ielikti uzstādījumi (klausīt un neapšaubīt autoritāti) ļoti būtisksi ietekmē mūsu spēju kritiski vērtēt un uztvert šobrīd notiekošo. Īpaši tad, ja tiek aktivizēta mūsu “baiļu jeb izdzīvošanas instinkts”. Dzirdot no mūsu “autoritātēm” par “nāves briesmām”, ko nes šis vīruss, mēs “automātiski”, zemapziņas līmenī pārsledzamies uz “izdzīvošanas” režīmu, kuram ir tikai trīs fundamentāli darbības “ātrumi” – cīnīties, mukt vai sastingt. Un tagad, ja atvērti un bez aizspriedumiem esat lasījis šīs manas pārdomas, reflektējiet par sevi un savām sajūtām vai rīcību šajā laikā – kuras no tām varat pieskaitīt pie cīnīšanās, mukšanas vai sastingšanas? Kad sāku domāt  par šo visu, tad pie sevis piefiksēju, ka esmu izgājis cauri visām trim – sākumā aktīvi metos “cīņā”, pēc tam laikam iestājās stāvoklis “viss ir apnicis”, kas sevī apvieno gan mukšanu, gan sastingumu. Katram no mums šie trīs aspekti var izpausties ļoti individuāli un dažādi un ļoti atklāti un godīgi uzdodot sev šo jautājumu un reflektējot par sevi, mēs varam sevī sākt pamanīt šīs iezīmes. 

Šajā rakstā mēs runājam par veselību un es patiešām vēlos katru no jums aicināt iedziļināties un meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir tas, kā es varu sev nodrošināt vislabāko iespējamo veselību? Cik daudz es zinu un kādi ir mani informācijas avoti par veselību? Vai es uzskatu, ka tikai ārsti un attiecīgie speciālisti ir autoritātes par veselības jautājumiem? Cik daudz es pats uzņemos atbildību par savu veselību? Kādas ir manas dziļākās pārliecības par veselību? Cik daudz es zinu un cik daudz es daru savas veselības labā? Vai es zinu, kā manas domas un emocijas ietekmē manu fizioloģiju un attiecīgi manu imūnsistēmu? Vai es zinu, kas ir epiģenētika un kāda tai ir saistība ar manu veselību? Vai es esmu ieviesis un praktizēju savus veselības “rituālus” regulāri? Kas ir MANA formula, lai būtu vesels un dzīvotu ilgu un harmonisku dzīvi? Manuprāt, šie ir ļoti būtiski jautājumi, kurus mēs šobrīd varam sev uzdot. Te ir runa par spēju uzņemties atbildību. Mēs bieži par to runājam un arī dzirdam citus runājam – iespējams, vēl biežāk mēs pārmetam citiem bezatbildību rīcību. Un tagad iepauzējiet un uzdodiet sev jautājumu – cik es atbildīgi rīkojos attiecībā uz sevi un savu veselību? Ir forši lozungu un plakātu līmenī runāt par veselību un atbildīgu rīcību, taču tas viss ir graša vērts, ja pats to nerealizē savā dzīvē un nerādi piemēru. 

Kāpēc es, kā uzņēmējs un biznesa treneris par šo visu domāj un rakstu? Tāpēc, ka mēs šobrīd redzam, ka veselība ir viens jautājums, kas ir ietekmējis mūs visus bez izņēmuma. Pamatoti vai nē un kādas šim visam būs sekas – to rādīs laiks. 

Es ļoti ceru, ka tad, kad šis viss būs beidzies, mēs nekad neatgriezīsimies tur, kur mēs bijām. Es ļoti ceru, ka šī visa situācija veicinās mūsu kritiskās domāšanas līmeni, palīdzēs mums uzdot pareizos jautājumus un pārskatīt mūsu dziļās pārliecības, kuras mūs ierobežo un padara mūs par “vergiem” mūsu pašu radītajā (vai atļautajā) sistēma.

Es ļoti ceru, ka mēs šobrīd sāksim meklēt atbildes un visai cilvēcei igtspējīgus risinājumus, kas veicinās mūsu individuālo un arī kolektīvo labklājību un izaugsmi. Es ļoti ceru, ka mēs šajā situācijā ieraudzīsim, cik esam bijuši lepni un augstprātīgi, pateicoties saviem “ārējiem” sasniegumiem – tehnoloģijām un materiālajai labklājībai. Es ļoti ceru, ka mūsu “ārējie” sasniegumi nav mūs tik ļoti “apdullinājuši”, liedzot mums saskatīt, ka patiesībā esam slimāki, depresīvāki un stresaināki nekā jebkad iepriekš. Es ļoti ceru, ka mēs ieraudzīsim to, cik ļoti neefektīvi esam izmantojuši un sadalījuši Zemes resursus – padarot neaprakstāmi bagātu ļoti nelielu cilvēces daļu, kamēr lielākā daļa dzīvo no rokas mutē un katra krīze šo plaisu padara arvien smagāku. Es ļoti ceru, ka mēs savā biznesā un uzņēmējdarbība vairs par savu prioritāti neliksim akciju cenu, apgrozījuma un peļņas pieaugumu, bet savu darbību balstīsiem uz to, cik lielu pievienoto vērtību mēs radām sabiedrībai kopumā. Es ļoti ceru, ka mēs atcerēsimies un sāksim ikdienā praktizēt to, par ko Halīls Džibrāns rakstīja grāmatā “Pravietis” – darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. 

Es šo visu notiekošo redzu kā svētību un iespēju. Vai mēs to izmantosim – jautājums katram individuāli! Diemžēl, ja vienīgais, ko vēlamies, lai viss atgriežas vecajās sliedēs, tas visticamākais tā nenotiks. Jo ātrāk mēs to pieņemsim, jo ātrāk un vieglāk notiks šīs fundamentālās pārmaiņas, kas skar katru indivudāli un arī visus mūs kopā. Ir jāsaprot arī tas, ka, skatoties no Zemes un Dabas skatupunkta, mēs (cilvēki) esam tikai un vienīgi vīruss jeb baktērija Zemes virsū. Ja mēs kļūsim pārāk “bīstami” un “iznīcinoši”, tad mēs tiksim “iznīcināti” un noslaucīti no Zemes virsas. Ja kādam šķiet, ka tas nevar notikt, palasiet un papētiet to informāciju, kas mums ir pieejama par dažādām civilizācijām, kas ir pastāvējušis un izzudušas. Vai varētu būt tā, ka mēs tieši šobrīd atrodamies šādā laikā, kad mums ir iespēja izdarīt izvēli? Un tikai ieklausoties sevī un savā iekšējā balsī jeb intuīcijā, mēs spēsim rast atbildes un izdarīt izvēli. Šī arī ir tad mūsu svētība un iespēja.

Share With:
Rate This Article
Comments

Leave A Comment