Trending News

Kovidokrātija – vai tā spēj būt?

Droši vien, ka daudziem būs skaidri redzams tas, ka patreiz notiekošais un šodienas kārtējais ārprāta stāvoklis patiesībā ir jauna pārvaldes forma – mēs to varam saukt par kovidokrātiju. Vai tā ir dzīvotspējīga?

To patreiz mēģina ieviest visā pasaulē un arī pie mums. Tajā ir gan totalitārisma, fašisma un arī kvazi-reliģijas elementi, tāpēc to vislabāk raksturo jēdziens Kults. Pie mums to realizē varu sagrābušais MK.

Bet ir cerība, ka tas tomēr nevarēs iesakņoties sabiedrībā. Jā, ir kaut kāda daļa, kam tas patīk un kas to labprāt pieņem. Tie, kam tas dod kaut kādas, kaut vai īslaicīgas privilēģijas pār citu sabiedrības daļu. Tas pats svītru kods, kas ļauj aiziet uz bāru, kamēr vesels cilvēks spiests ēst kā suns uz ielas, ja to vajag darīt ārpus mājas. Vai kāds aptaukojies apsargs Depo, kas var pagrūstīt kādu tantuku bez uzpurņa. Vairāk tur nekā nav. Bet vai ar to pietiek, lai šāda pārvaldes sistēma darbotos ilgstoši?

Lai to saprastu, šī pārvaldes forma ir jāizskata perspektīvā. Un jāsalīdzina ar citiem totalitāriem režīmiem. Tas atkal atgriež pie reiz jau aprakstītiem 6 pārvaldes prioritātes līmeņiem, kur vardarbīga pārvaldes formas uzspiešana ir efektīvākā, bet tikai īstermiņā. Tukša varas izrādīšana un terors nevar būt ilgstoša pārvaldes forma, jo tas nemitīgi sastopas ar pretestību dažādos veidos, kas nebūt nav vienmēr atklātas sadursmes uz ielām, tā ir arī pilsoniskā nepakļaušanās, nesadarbošanās ar režīmu, sabotāža, streiki un citas protesta formas. Līdz ar to šāda sabiedrība un valsts pārvalde nevar normāli funkcionēt, ja tai visu laiku ir jādomā tikai par to, kā apspiest sabiedrību.

Tāpēc ļoti būtiska sadaļa ir ideoloģiskā komponente. Tas, ko tad režīms piedāvā cilvēkiem nākotnē, uz ko virza sabiedrību. Piemēram, tai pašā daudz peltajā PSRS bija šāda ideoloģija, bija vīzijas par labāku nākotni un lai ko arī par to šodien stāstītu, ar katru paaudzi dzīves līmenis tomēr uzlabojās, bija šī drošība par nākotni un kaut kāda paredzama trajektorija, valsts kaut kur attīstījās, līdz kamēr dažādi spēki to apņēmīgi sagrāva.

Psiholoģiski cilvēkiem ir tāda īpatnība, ja mēs redzam cerību, virzību un kaut ko nākotnē, kas būs labāk, tad varam paciest daudz visādu grūtību, ja cilvēki zina, ka viņu bērni dzīvos labāk, tad tās ir grandiozas lietas, ko viņi spēj paveikt un izturēt – tā tas bija gan kapitālismā, kur pirmie īru migranti strādāja necilvēcīgos apstākļos, bet uzbūvēja ASV, kāda tā pēc tam bija nākamajās paaudzēs, gan tāpat tas bija padomju iekārtā, kur cilvēki izturēja gan karu, gan pēckara grūtības un valsts atkopās, lai nākamās paaudzes varētu jau skoloties un strādāt pavisam citādi.

Arī mūs 30 gadus baroja ar ilūzijām par to, ka reiz dzīvosim labāk, kā Eiropā. Neviens gan nepastāstīja par to, kas ir divu ātrumu Eiropa, kodols un perifērija, kā darbojas kapitālisms, kur kapitāls koncentrējas attiecīgās vietās tāpēc, ka tiek izzagtas un izpostītas citas valstis – kolonijas un lētais darbaspēks, kas nodrošina labklājību citur. Līdz ar to, labāk dzīvoja tikai sistēmai pietuvinātie un ne jau tāpēc, ka tāds būtu valsts attīstības līmenis. Tā ir atsevišķa, no tautsaimnieciskās realitātes atrauta kasta, kas arī šodien plivinās turpat, jo tiek uzturēta pie dzīvības tāpat, kā komas slimnieks ar mākslīgu elpināšanu.

Bet kas tagad – kādas perspektīvas sola kovidokrātija? Kas šeit ir tas, kas cilvēkiem paredzēts nākotnē, kas viņus motivētu paciest šīs grūtības, kas ir nevis objektīvas, bet absolūti mākslīgas? Kaut kādu daļēju cilvēktiesību atmešana zem stingras uzraudzības apmaiņā pret šprici, turklāt regulāru, vai tabletēm? Tas nav nekas tāds, kas ļautu nodrošināt tādu pārvaldi plašai sabiedrībai ilgstošā laika posmā.

Saņem jaunāko, lai būtu tuvāk īstenībai!

Nākotnē pie šī plāna ir tikai bezcerība, aizvien pieaugošs izmisums un sliktāki dzīves apstākļi visiem, ne jau tikai nevakcinētiem – izņemot kādu brīdi tos, kas to visu ievieš, bet arī tie taču nav Zelta miljardā ieskaitīti. Tāpēc šādu pārvaldi var uzturēt tikai tad, ja cilvēki ir absolūti dārzeņi, nozāļoti vai kā citādi izmainītas viņu apziņas – tā, kā tas bija rakstīts Aldusa Hakslija darbos. Mākslīgā apmierinātības sajūta neciešamos apstākļos – droši vien tāpēc steidzami tiek izstrādātas arī kovid brīnumtabletes un sāktas runas par narkotiku dekriminalizāciju.

Tas skaidri iezīmē to, par ko un ap ko ir visa šī cīņa – tā ir pret Cilvēcību, jo tā nespēj un negrasās pieņemt tādu pārvaldes formu, kur paredzēts bez tās iztikt. Un šeit arī atsijājas tie, kas ir Cilvēki un tie, kas tādi nav – jo par tādu nepiedzimst, par tādu ir jākļūst. Režīma agonija un pārbaudījums Cilvēcīgumam šobrīd ir vēl jaudīgāks, bet tērauds rūdās ugunī – Cilvēks – grūtībās.

A.Vasiļevskis

Share With:
Rate This Article
Comments
  • Liels paldies raksta autoram A. Vasiļevskim! Precizāk izvērtēt nav iespējams! Diemžēl visi tie, kas domā tāpat kā Jūs, tiek uzskatīti par mazizglītotiem. Tie kuri nevakcinējas, esot mazizglītoti, jo šie mazizglītotie neuzticas tam, ko “viena tante Saeimā teica”, bet interesējas par vakcīnas sastāvu, par to, ko pieredzējuši zinātnieki par šo pandēmiju un potēm saka. Toties izglītotie esot tie, kuri uz vārda klausa, nejautājot apēd visu, ko tiem mutē ielej. Šiem gudrajiem mierīgi varētu iešpricēt pat ciankāliju, un viņi noticētu, ka kādscits gudrais miris, nevis no ciankālija, bet pats no savām vainām! Nožēlojami!

    oktobris 9, 2021

Leave A Comment