Maskas mūsos programmē naidu, agresiju un augstprātību

Maskas un distancēšanās noteikumi rada negatīvas emocijas sabiedrībā. Pirms kāda laika arī Latvijas sociālajos tīklos klīda video, kur kāds jauns vīrietis pagrūda seniori dēļ distances neievērošanas. Katrs no mums ir novērojis konfliktus veikalos, kad kāds ir kādam piegājis par tuvu. Agresija ir novērojama visapkārt, pirmkārt tāpēc, ka cilvēki baidās, ka bez maskas jūs viņus inficēsiet, jo “jebkurš var būt lipīgs”, kā mums stāsta masu mediji. Otrkārt, viņos rodas dusmas, redzot, ka kāds nepakļaujas valsts norādēm. Treškārt, beidzot jebkurš var izpaust savu personīgo mazo varu, izsakot jums aizrādījumus, izsaucot apsardzi vai policiju.

Patiesais iemesls tam, ka kāds liek citiem uzvilkt masku, ir bailes. “Es nevēlos mirt vai nevēlos, lai mirst kādam man pazīstams, kuram ir liels risks.” “Es gribu, lai koronavīruss izzustu.” “Es nevēlos, lai mans stresa līmenis būtu tik augsts.” “Es vēlos, lai šis vīruss tiktu ierobežots.” “Es gribu, lai šis murgs beigtos.” Tās ir aiz agresijas paslēptās bailes, skumjas, satraukums, neziņa par nākotni.

2017. gadā Latvijā tika izvirzīts likumprojekts Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums, kura anotācijā lasāms ļoti interesants un precīzs skaidrojums tam, kādas sekas var radīt sejas aizsegšana sabiedrībā.

Katrai valstij, vēsturiski attīstoties, izveidojas sava kultūrvide, paražas un sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas publiskajā telpā. Latvijā ir izteikta kristietības ietekme, kas neparedz sejas aizsegšanu, kā arī tautas folklorā, ticējumos un dzīvesziņās netiek piekopta sejas aizsegšana pilnībā personas ikdienas dzīvē. Jau no seniem laikiem sabiedrības komunikācija publiskajā telpā balstās gan uz iespēju identificēt personu pēc tās izskata, atklājot seju, gan arī uztvert personas sakāmo, uzvedību, ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. 
Savstarpēji komunicējot, cilvēki uztver cilvēka sejas vaibstus, mīmiku, žestus. Aizsedzot seju, daļa no saziņā saņemamās informācijas zūd, tādējādi var pasliktināties komunikācija starp sabiedrības locekļiem, kā arī netiks veicināta ieceļotāju integrācija Latvijas sabiedrībā. Persona, kurai seja pilnībā aizsegta, var tikt uztverta kā tāda, kurai ir ko slēpt, t.i., var tikt uztverta kā apdraudējums, jo tā slēpj savu identitāti no sabiedrības. Minētais var izraisīt konfliktsituācijas sabiedrībā, veicināt diskrimināciju pret personām, kuras nēsā seju aizsedzošu apģērbu, kā arī radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā. Arī sabiedrībā pastāv viedoklis, ka Eiropā nav pieņemts aizklāt seju, slēpjoties no apkārtējiem. Mēs uzskatām – ja cilvēks neskatās otram acīs, viņš līdz ar to psiholoģiski nodala sevi no sarunbiedra, un nereti rodas iespaids, ka tādam cilvēkam ir kas slēpjams.

Cilvēks ar aizklātu seju mūsu valstī šķitīs neparasts un var izraisīt gan bailes, gan nevēlēšanos komunicēt ar viņu, gan agresiju.

Stīvens Kokss (Stephen Kokx) 2020. gada 19. decembrī raksta: “Pēdējās četras nedēļas apmeklēju vietējo sporta zāli. Vēlēšanu sezona vienmēr ir saspringta, un Mičiganas ziemas ir aukstas. Tā kā es strādāju mājās un visi restorāni manā štatā ir slēgti, pateicoties mūsu tirāniskajam gubernatoram Grētenam Vitmeram, vingrošana sporta zālē nodrošina ļoti nepieciešamo atslodzi. Viena no sporta zāles prasībām ir tāda, ka jums ir jāvalkā maska ​​un jānoslauka aprīkojums pēc lietošanas. Man ar to nav problēmu.

Saņem jaunāko, lai būtu tuvāk īstenībai!

Tomēr ik pa laikam, kad skrienu uz skrejceliņa, airēju vai veicu kādu citu smagu fizisko darbību, mana maska ​​paslīd zem deguna. Es neesmu vienīgais, kam tā notiek. Es uzdrošinos teikt, ka vismaz pusei sporta zāles apmeklētāju maskas ilgstoši atrodas deguna un darbinieki reti kad par to aizrāda. Šķiet, ka viņi zina, ka, veicot intensīvus treniņus, cilvēkiem ir nepieciešams dziļi ievilkt elpu.

Pagājušajā nedēļā kāds puisis man aizrādīja, ka mana maska ​​nav man virs deguna. Viņš pie manis piegāja vairākkārt, pārkāpjot sociālās distancēšanās noteikumus. Vienu reizi, kamēr es atrados “plankinga” pozā jeb balstā uz rokām, viņš man lūdza to pavilkt uz augšu. Nevis “sveiki” vai “hei, kā tevi sauc?” Tikai aukstsirdīgs lūgums man uzlikt audumu virs deguna. Galu galā viņš sūdzējās reģistratūras darbiniekam par to, ka es neievēroju noteikumus. “

Stīvens raksta: ka šāda bezpersoniska, īsa mijiedarbība, kuras pamati sakņojas “zinātnē”, ka maskas padara mūs drošus apkārtējiem, visā pasaulē kļūst pārāk izplatīta. Katru dienu es dzirdu jaunus šausmu stāstus par to, kā kādam veikalā vai citur kāds ir nopietni aizrādījis par maskas nēsāšanu. Zemāk redzams videoklips, kurā kāds vīrietis neskaitāmas reizes agresīvi tuvojas un kliedz uz sievieti, lai viņa “uzvelk savu masku”.

Masku valkāšana neapšaubāmi izraisa izmaiņas cilvēkos zemapziņas līmenī. To ir grūti izskaidrot, bet tas notiek.

Pirmkārt, uzvelkot masku, jūs parādāt, ka “esat savējais”. Maskas parāda, ka jūs “ticat zinātnei”, ka esat daļa no vairākuma un esat pārāks par tiem, kuri to nevalkā. Notiek sava veida kolektīvā smadzeņu skalošana, kas māca cilvēkus ienīst tos, kas nav “savējie”.

Otrkārt, maskas nēsāšana ir tikumības signāls. Tas parāda, ka mēs “pieliekam savu artavu“, lai palīdzētu aizsargāt citus. Tas ir sava veida pasaulīgs žēlsirdības žests, ko pieprasa valsts liberālisma reliģija.

Bet ir vēl viena tik pat pretīga lieta, ko dara maskas: tās slēpj mūsu sejas. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo, neredzot citu cilvēku sejas, jūs nevarat redzēt citu emocijas. Jūs nevarat redzēt, kad viņi smaida un smejas – divas izpausmes, kas piemīt gandrīz tikai cilvēkiem un ir vienas no visskaistākajām lietām, kas šajā pasaulē eksistē.

Maskas arī attur no sarunām un, šķiet, attur mūs no komplimentu izteikšanas citiem. Turklāt tās neļauj mums ar smaidu uzrunāt priecīgu zīdaini, kurš sēž mammas iepirkumu grozā rindā pie kases. Cik skumji, ka mēs vairs nevaram smaidīt laimīgiem bērniem.

Pēc maniem novērojumiem, šīs maskas mūs pārvērš par transhumānisma robotiem. Tās liek mums izturēties pret citiem cilvēkiem kā pret subcilvēkiem, kā pret bīstamiem vīrusa pārnēsātājiem, no kuriem jāizvairās, un par kuriem nekavējoties jāziņo varas iestādēm, nevis jāuzskata par Dieva bērniem, ar kuriem mums vajadzētu veidot labestības pilnu kontaktu.

“Es negribīgi šonedēļ atgriezīšos sporta zālē. Jau iedomājos, kā man atkal lūgs uzlikt masku virs deguna, kad tā būs noslīdējusi zemāk. Ja man aizrādīs, es centīšos pēc iespējas paklausīt. Bet es atbildēšu arī ar laipnu “sveiki” un mēģināšu iepazīties ar puisi, kurš pēdējās nedēļās ir bijis mans novērotājs. Varbūt mums būs kas kopīgs, par ko parunāt, varbūt nebūs. Katrā ziņā es vismaz būšu mēģinājis ar viņu sazināties priecīgā, kristīgā un cilvēciskā veidā,” raksta Stīvens Kokss.

Tulkojusi un sagatavojusi Zane Tamane

22.12.2020.

Vai pakļausies prasībai vilkt masku sabiedriskajā transportā, u.c.?
Share With:
Rate This Article
Comments

Leave A Comment