Saturday, October 31, 2020
Trending News

Mēs risinām cēloņus vai tikai likvidējam sekas?

Matīss Kaļāns

Kādu laiku esmu bijis “pasīvs” sociālo tīklu lietotājs un esmu minimāli dalījies ar informāciju. Kāpēc tā? Ļoti vienkārši – tad, kad manī pašā ir daudz jautājumu, uz kuriem mēģinu rast atbildes, izvēlos “ieiet sevī”, vērot savas sajūtas un sataustīt jeb sajust, kas ir tas, kas šobrīd ir labākais, ko es varu darīt? Vai virziens vai virzieni, kuros esmu darbojies, ir tas, kas mani patiešām aizrauj, sniedz gan emocionālu, gan garīgu, gan arī materiālu gandarījumu man pašam un maniem tuvākajiem, kā arī ir ar augstāku pievienoto vērtību sabiedrībai kopumā?

Viena no teorijām par cilvēka psiholoģiju un motivāciju izceļ sešas galvenās cilvēka pamatvajadzības un divas no tām ir vajadzība pēc noteiktības un arī nenoteiktības. It kā paradokss, jo tās var šķist visnotaļ pretrunīgas, taču minēšu vienu praktisku piemēru, lai saprastu šīs abas pamatvajadzības. Viena no būtiskākajām lietām mūsu dzīvē ir uzturs un mēs vēlamies justies droši jeb noteikti, ka mums būs, ko ēst. Iedomājaties situāciju, ka ēdiens tiks nodrošināts, taču katru dienu tas būs viens un tas pats līdz pat mūža beigām – auzu pārslu putra katru dienu un nekas cits! No vienas puses – noteiktība un it kā par šo vairs nav jādomā. No otras puses – cik ilgi mēs jutīsimies apmierināti ēdot tikai un vienīgi auzu pārslu putru?

Līdzīgs piemērs ar attiecībām – lielākā daļa cilvēki vēlās dzīvot partnerattiecībās. Cilvēki apprecas un viss ir forši – līdz nāve mums šķirs. Noteiktība. Tajā pašā laikā, ja attiecības nav pārsteigumu un iestājas absolūta paredzamība un rutīna, mēs ar laiku sākam izjust arvien lielāku diskomfortu un sākam meklēt šos “pārsteigumus” jeb “nenoteiktību” ārpus šīm attiecībām. Tas nav ne slikti, ne labi – tā tas vienkārši ir un šie piemēri izskaidro šo teoriju par pamatvajadzībām. Kāds šim visam konteksts ar šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē notiekošo?

Kāds tam sakars ar manām pēdējo mēnešu pārdomām un iekšējo introspekciju, kuru esmu veicies tieši pēdējo nedēļu laikā? Līdz marta vidum mēs dzīvojām pēc kaut kādas “noteiktas” shēmas un ikdiena šķita diezgan paredzama (kam vairāk, kam mazāk). Pēc tam viss mainījās. Neviens negaidīja, ka kaut kas tāds var notikt un izmainīt visu mūsu dzīvi bez izņēmuma (nekas nemainījās iespējams tikai tiem, kuri jau līdz tam dzīvoja absolūtā izolācija no ārpasaules un sabiedrības). Es pats jau labu laiku esmu dzīvojis ar apziņu, ka dzīvē galvenā noteiktība ir tāda, ka viss ir mainīgs. No vienas puses, es jau biju labi “sagatavots” darboties šādā situācijā, taču sapratu, ka arī mani tā ietekmē krietni vairāk nekā es pats domāju. Lielai daļa cilvēku ar šādu nenoteiktības līmeni saskārās, iespējams, pirmo reizi dzīvē. Ko tas mums visiem nozīmē un ko (vajadzētu) darīt šādā brīdī? Šis, manuprāt, ir izcils brīdis gan katram individuāli, gan arī kolektīvā līmenī “paņemt pauzi” un paskatīties gan uz savu dzīvi, gan arī sabiedrību plašākā kontekstā no “putna lidojuma”. Pacensties vienlaikus gan “pacelties augstāk”, gan arī “iedziļināties sevī”, uzdodot sev līdzīgus jautājumus, kurus uzdevu šī raksta pirmajā rindkopā. Vai tas, ko esmu darījis līdz šim, ir labākais, ko es varu darīt? Kā tas, ko es daru ietekmē mani, manu ģimeni, manu tuvāko cilvēku loku, sabiedrību kopumā? Nebūt nenoliedzot vajadzību un nepieciešamību pēc pamata lietām, kas mums ir vajadzīgas dzīvei, šis, manuprāt, ir īstais laiks, lai padomātu plašāk.

Tas, ko esmu sapratis līdz šim, tad īpaši pēdējo 100+ gadu laikā mūsu civilizācija ir sasniegusi ļoti daudz tehnoloģiju un zinātnes attīstības un materiālās nodrošinātības ziņā. Tas viss ir lieliski un labi! Savukārt, otra “medaļas” puse ir tāda, ka mēs nekad iepriekš neesam bijuši tik slimi, trauksmaini, depresīvi un lielāko daļu no šīm negatīvajām blaknēm izsauc mūsu dzīvesveids. Vai patiešām mums ir vajadzīgs katru gadu jauns viedtālrunis? Vai patiešām mums ir vajadzīgs vēl viens iepirkšanās centrs? Vai patiešām mums ir vajadzīgas vēl jaudīgākas mašīnas? Vai patiešām mums ir vajadzīgas vēl lielākas mājas?

Vai, laikā, kad mūsu darbību rezultātā ik gadu pieaug piesārņojuma līmenis, mums būtu jādomā par kosmosa izpēti un dzīvi uz citām planētām? Vai mums patiešām šķiet, ka esam tik labi visu uz zemes izdarījuši, ka varam doties “iekarot” kosmosu? Un atkal – es nebūt nenoliedzu labas un kvalitatīvas lietas. Te ir stāsts par mūsu dzīvesveidu un ieradumiem kopumā. Mums visa kā ir par daudz! Katru gadu attīstītajās valstīs trešdaļa saražotās pārtikas tiek izmesta mēslainē un tajā pašā laikā šobrīd visizplatītākās slimības un to izraisītās nāves ir saistītas ar mūsu pārtiku. Ja kādreiz cilvēki mira no tā, ka nav pietiekami daudz pārtikas, tad šobrīd mēs esam panākuši to, ka cilvēki mirst no pārlieku daudz pārtikas.

Manas pārdomas un šo te “ieiešanu sevī” veicināja fakts, ka šo mēnešu laikā gandrīz neviens no valdības vai mediju puses nav uzdevis šos jautājumus (visas pasaules mērogā, ne tikai LV).

Lielākā daļa darbību ir balstītas uz “seku likvidēšanu” un nevis “cēļoņu izpratni” un atbilstošu (cēloniskajā līmenī) risinājumu meklēšanu. Pabalsti, vakcīnas, maskas, ierobežojumi, u.t.t. visi ir balstīti tikai un vienīgi uz seku likvidēšanu. Un es saprotu, kāpēc tā ir – šāda pieeja un šīs esošās pasaules sistēmas ir tādas veidotas jau no sākta gala. Šie cilvēki nezina, kā var darīt savādāk – tiem nav tādas pieredzes, jo lielākā daļa ir “izauguši” šajā sistēmā.

Kā Uldis Pīlēns raksta savā šodien intervijā, ka, ja “tādā kā “zemnieku mierā” turpina pieturēties pie vakardienas rīcības plāniem, var rasties lielas problēmas”. Manas sajūtas ir tāda, ka mums šobrīd ir patiešām iespēja izdarīt izvēli gan individuālajā, gan kolektīvajā līmenī. Diemžēl, tieši līdz šim pastāvējušās sistēmas ir vismazāk elastīgas savā domāšanā un vēlas ar “kosmētiskām” korekcijām darīt visu to pašu, ko iepriekš. Vēl arī skumjas raisa tas, ka šīs sistēmas apzinās jeb jūt šo “apdraudējumu” un cenšas noturēt savas pozīcijas, klaji un atklāti manipulējot ar sabiedrību un cilvēkiem, viešot bailes un veicinot vēl lielāku trauksmi (nenoteiktību!), kas šobrīd ir tas, kas ir vajadzīgas vismazāk. Šobrīd ziņu lapās virsrakstiem vairs nav jābūt, ka “sērga atgriežas”, bet gan faktu un datu analīze, ka šī sērga ir daudzkārt mazāk bīstama un letālā, nekā tas sākotnēji ir bijis prognozēts.

Diemžēl, mēs (sabiedrība) esam paši šiem valdības un mediju pārstāvjiem piekarinājuši “ekspertu birku”, no kā cieš gan viņi paši, gan mēs visi kopumā. Diemžēl, viņi cenšas “tēlot” ekspertus un ļoti retais atļaujas pateikt – “es nezinu un ka neviens īsti nezina”. Kāpēc tā?

Vienkārši – lai atzītu savu ierobežotību ir nepieciešams bezkompromisa autentiskums un godīgums gan ar sevi, gan citiem.Tas ir ļoti grūti, jo, kļūstot godīgi un autentiski, mēs arī kļūstam ievainojami un kurš gan vēlas būt ievainojams daudzus gadus desmitus un varbūt pat simtus pastāvējušā pasaules iekārtā, kurā valda konkurence un aplamie

Darvina evolūcijas uzskati, ka izdzīvo visstiprākais! Es nezinu, kas un kā būs un kā tieši katram no mums un visiem kopā ir jārīkojas. Un tajā pašā laikā ar lielu pārliecību varu teikt, ka NEVIENS to nezina.

Tieši tāpēc es aicinu katru pašu uzdot sev šos jautājumus - saprast katram pašam, kādu dzīvi esmu dzīvojis līdz šim, vai esmu izdarījis labāko, ko esmu varējis izdarīt? Varbūt es vēlos dzīvot pavisam citu dzīvi? Kāda tā ir? Kādas ir manas iespējas to radīt sevi? Kas ir mani tuvākie cilvēki un vai man ar viņiem ir pa ceļam? Kur es varu atrast sev līdzīgi domājošos vai tos, kuri dzīvo vai ir ceļā uz tādu dzīvi kādu vēlos es? Tikai pēc tam mēs varam sākt domāt plašāk un jau skatīties, kas ir tas, ko varam darīt plašākā mērogā, sākot ar savu tuvāko vidi - ģimeni, draugiem, ciematu, pilsētu, valsti. 

Mums šobrīd ir pārāk daudz “ekspertu”, kuri stāsta, kā dzīvot un kas jādara, bez jebkādas iepriekšējas introspekcijas par sevi un savu dzīvi un kaut kādas izpratnes par savu lomu šajā pasaulē. Šobrīd valda liela nenoteiktība un ar diezgan lielu pārliecību varu teikt, ka pārmaiņas vairs nekad nebūs tik lēnas kā līdz šim. Vēlme pieturēties pie “vakardienas” un neko nemainīt savā dzīvē tikai vēl vairāk izraisīs nepatīkamu pieredzi.

Šobrīd ir laiks, kad mums ir iespējas rast sevī to noteiktības daudzumu, lai mēs varētu harmoniski iziet cauri šim pārmaiņu laikam ar pēc iespējas mazākām ciešanām. Pārmaiņu procesā “sāpes” ir neizbēgamas, jo būs nepieciešams manīt ieradumus - visbūtiskāk tieši domāšanas ieradumus, atsakoties no kaut kādām pārliecībām un paradigmām, kuras, iespējams, lielāko daļu savas dzīves esam uzskatījuši par nemainīgām. Ja nu kādam šķiet, ka viss ir skaidrs un ka viss jau šajā pasaulē ir zināms un neko būtiski jaunu ne atklāsim, ne arī varēsim radīt, atgādināšu, ka tikai pirms nieka 500 gadiem lielākā daļa Eiropas un tās saucamās Rietumu civilizācijas uzskatīja, ka Saule riņķo ap zemi.
Share With:
Rate This Article
Comments
  • buy viagra viagra for sale generic viagra online for sale

    oktobris 27, 2020
  • viagra without a doctor prescription buy sildenafil viagra walgreens

    oktobris 30, 2020

Leave A Comment