Trending News

No demokrātijas līdz diktatūrai

Kas nodrošināja nacistu nākšanu pie varas? Ne jau apvērsums vai revolūcija, bet demokrātiski instrumenti. Piemēram, Veimāras Konstitūcijas 48. pants. Arī Satversme ir daudzviet kopēta tieši no tās Konstitūcijas un tāpēc mums ir problēma.

Šī plāndēmija mums ir iemācījusi kādu būtisku lietu – ka demokrātija it nemaz nav demokrātija un no tās jebkurā brīdī var izveidoties totalitārisms. Bet kā tas notiek un kāpēc sabiedrība to nesaprot?

Mēs katru dienu veicam kaut kādas izvēles starp dzīvību, brīvību un īpašumu – kaut vai braucot auto, tas taču ir daudz bīstamāk, kā iet ar kājām. Ejot uz darbu, mēs atdodam savas dzīves daļu kaut kam, pretī saņemot kaut ko, kas ļauj izdarīt tālākas izvēles. Katra slimība ir izvēle, apmeklēt ārstu vai palikt mājās, iet uz darbu un varbūt aplipināt citus, vai nē – katru dienu ir šīs izvēles un mēs pat nenojaušam, ka tas tā ir. Bet tagad režīms ir iedomājies, ka politiķi to visu pārņem savā kontrolē un tagad viņi ir tie, kas nosaka šīs izvēles mums katram. Un ikvienam ir bez ierunām jāpakļaujas un viņi uzskata, ka sabiedrības ir neko nesaprotoši zīdaiņi. Tādi, kas paši nesaprot, kas ir pilsoniskā atbildība vai iekšējā kontrole un cilvēki paši neprot rūpēties ne par sevi, ne citiem – tāpēc tas jāuzspiež ar varu – obligātas maskas un potes, distance un viss pārējais. Tā, it kā šie politiķi paši būtu absolūti nevainojami altruisti un to vien dara, kā rūpējas par citiem. Pie tam procesā izpostot vienu cilvēku dzīves, atņemot iztiku, izslēdzot no sabiedrības, kura tāpat slimo un turpinās to darīt aizvien vairāk.

No tā var secināt, ka demokrātija it nemaz nav brīvības un saprāta garants, vai aizsardzība pret teroru un despotismu. Tā tikai izskatījās labākā pārvaldes forma, jo tā paredzēja iespējas ik pa laikam nomainīt valdošo varu mierīgā veidā, ja nu tā dara lietas, kas sabiedrību neapmierina. Taču demokrātija var būt tikpat despotiska, kā jebkura cita tirānijas forma. Un to vislabāk parāda Vācijas piemērs. Hitlers taču nāca pie varas demokrātiskā ceļā. Bet kas viņam nodrošināja iespējas ātri vien sagrābt neierobežotu varu? Lūk arī vēstures mācība un tas, kas notiek arī tagad – Veimāras Konstitūcija, starp citu, ir paraugs mūsu Satversmei, vai nu vismaz tai ‘publikācijai’ ko varneši grib ieskapēt par oriģinālu. Bet to, ka tā ir faktiski Veimāras kopija, apliecina arī daudzu vietējo jurisprudences spīdekļu monogrāfijas. Jo tā esot bijusi tolaik augstākais demokrātijas sasniegums un apkopojums.

Tad kā tur varēja parādīties Hitlers un ieviest totālu diktatūru, vai viņš šo konstitūciju atcēla vai ignorēja, vai bija kaut kāds apvērsums?  Nē, paradokss ir tajā, ka viņš izmantoja to, kas tai pašā konstitūcijā bija ielikts.
Un tas ir 48 pants. Tajā rakstīts kaut kas ļoti pazīstams, proti, ja situācija Reihā kaut kādā veidā kļūst nekontrolējama, jebšu sabiedriskā drošība un kārtība prasa kaut kādu iejaukšanos, tad zem šī panta prezidentam ir tādas tiesības un ar to var iesaistīt arī armiju un apturēt citas pilsoņu tiesības un brīvības. Tas dod iespēju prezidentam izsludināt ārkārtas stāvokli un uz to brīdi faktiski kļūt par diktatoru. Vai tā bija šīs konstitūcijas veidotāju totāla kļūda, vai apzināti ielikts mehānisms, kas noveda līdz katastrofai, to mēs varam tikai minēt. Pirms Hitlera esošie prezidenti gan to neizmantoja gluži ļaunprātīgi, piemēram, Fridrihs Eberts to izmantoja veselas 68 reizes laikā no 1923-24 gadiem, lai cīnītos ar milzīgo inflāciju, bet viņš katru reizi atjaunoja ierasto stāvokli pēc tam.

Pēc tam nāca Hindenburgs un viņš jau sāka šo pantu izmantot savu mērķu īstenošanai, kas arī bija pagrieziena punkts. Arī viņš 1932.gadā to izmantoja veselas 60 reizes. Faktiski tas kļuva par instrumentu dažādu krīžu risināšanai ar diktatoriskām metodēm, tā vietā, lai meklētu patiesos problēmas cēloņus un tas arī izveidoja situāciju, ka arī topošais fīrers ātri saprata veidu, kā to izmantot savā labā. Pēc Reihstāga dedzināšanas Hitlers izmantoja tieši šo pantu, lai ieviestu to likumu, kas viņam deva jau neierobežotu varu, apejot parlamentu un likvidējot demokrātijas institūcijas un Reihstāgu kā varas mehānismu, apturot visu opozīciju un ieviešot savu diktatūru, kā sekas mēs visi jau zinām.

Saņem jaunāko, lai būtu tuvāk īstenībai!

Bet paradokss ir tajā, ka tas viss tika izdarīts nevis ar apvērsumu, ieročiem vai revolūciju, bet tieši demokrātiskā ceļā, radot krīzi, pasludinot ārkārtas stāvokli un pieņemot sev vajadzīgu likumu, kas šīs ārkārtas diktatora pilnvaras nostiprina un padara bezgalīgas. Tas arī bija viss. Savelkot paralēles ar mūsdienām, mums ir ļoti līdzīga situācija – tieši tāpat Satversmē ir pants, kas atceļ daudzas tiesības un MK sagrābj varu, pasludinot ārkārtas stāvokļus, izdod likumus un izrēķinās ar opozīciju- viņus gan atbalsta pozīcija un tāpēc Saeimas institūts jau formāli paliek un piedalās noziegumos pret tautu. Bet citādi princips ir gandrīz identisks.

Vai mēs šodien dzīvojam demokrātiskā valstī?

A. Vasiļevskis

Tad lūk, nevajag domāt, ka demokrātija ir kaut kas cēls un nodrošina tiesības, vai ka to dara Satversme. Kā redzam, tad no tās uz tirāniju ir ļoti īss ceļš un tas ir ticis darīts iepriekš, bet šodien notiek tieši tas pats, tāpēc vienīgais, kas var savas tiesības aizstāvēt, ir paši cilvēki, aktīvi iesaistoties šajos procesos, citādi vēsture atkārtojas mūsu acu priekšā un kad gan vēl būtu labāks brīdis, kad par to atgādināt, ja ne tā saucamajos valsts svētkos šodien.

Share With:
Rate This Article
No Comments

Leave A Comment