Monday, July 13, 2020
Trending News
HomeVakcīnasPatiess stāsts: vakcinācijas skarbā pieredze

Patiess stāsts: vakcinācijas skarbā pieredze

Patiess stāsts: vakcinācijas skarbā pieredze

Viņa piedzima vesela, ļoti skaista, pilnīgi iznēsāta.
Grūtniecība noritēja ļoti labi!

Little girl having an injection

Kad braucu pie ģimenes ārsta, lai lūgtu viņam būt par gaidāmā bērniņa ārstu, viņš jautāja, ko domāju par vakcīnām.

Atbildēju, ka, protams, vakcinēšu, kā tas vispār ir – nevakcinēt!
Biju pilnībā par vakcīnām ar visām četrām, un nesapratu, kā vispār vecāki var atļauties nevakcinēt savus bērnus.

Meitiņa piedzima (pie izrakstīšanās tika veikta vakcīna pret tuberkolozi), viss bija lieliski. Viņa bija no tiem bērniem, kas lietas apguva ļoti ātri: ap trīs mēnešiem viņa jau vēlās, turēja mantiņas, gulēja elkoņbalstā, kaklu izstiepusi kā maza žirafe, vienvārdsakot – viss bija lieliski!

Mūsu pirmā kompleksā pote kavējās, jo doktorātā bija beigušās vakcīnas. Protams, biju nesaprašanā – kā tas tagad ir, ka manam bērnam nav potes un teicu, lai zvana man, līdzko tās atkal būs, un meitu uzreiz atvedīšu.

Viņai jau bija nepilni četri mēneši, un, kad ģimenes ārsts piezvanīja, doktorātā biju nepilnas stundas laikā. Toreiz jautāju, vai iespējams potes dalīt, uz ko man atbildēja, ka tādas iespējas neesot. Meita saņēma savu vakcīnu kājā, rotu mutē, un devāmies mājās. Protams, klasiskā temperatūra vakarā, bet visādi citādi bērns mierīgs un it kā apmierināts!

Dienām ejot, viņa pārstāja velties, pārstāja ņemt rokās mantas, vairs nevarēja elkoņbalstā noturēt galviņu.

Sākumā nepievērsu uzmanību, likās ka viņa vienkārši negrib vai ir slinkums. Sākās histēriskas raudāšanas lēkmes, nenomierināmas – stundas, divu garumā; nemierīgākas naktis. Domāju – nu, labi, kolikas varbūt, sāp puncītis vai kas cits.

Un tad aptuveni 3 nedēļas pēc vakcīnas pienāca tā liktenīga nakts, kad vīrs meitiņu gultiņā ieraudzīja raustāmies krampju lēkmēs.

Protams, uzreiz saucām “ātros”, pa to laiku bija vēl viena lēkmju epizode. Ātrie aizrāva uz bērnu slimnīcu, izsakot minējumus, ka viss būs kārtībā, gan jau tikai B vitamīna deficīts.

Uzņemšanas nodaļā pirmais jautājums no neirologa – kad tik saņemta vakcīna? Domāju, nu labi – parasts jautājums, kopā to nesaistīju, atbildēju, visu izstāstīju. Izteica aizdomas par epilepsiju. Protams, jāpaliek slimnīcā, jāveic visas pārbaudes, analīzes utt…

Lēkmes atkārtojās, palika garākas, bija tāda sajūta, ka laiks velkas un lēkme nekad nepāries. Visās pārbaudēs – magnētiskajā rezonansē, vielmaiņas analīzēs, ģenētikas- neko neatrod, viss ir tīrs! Neirologs izraksta zāles pret lēkmēm, nedomājot nesamies uz aptieku pakaļ, lai var iedot pirmo devu.

Lēkmes atkārtojās, palika garākas, bija tāda sajūta, ka laiks velkas un lēkme nekad nepāries. Visās pārbaudēs – magnētiskajā rezonansē, vielmaiņas analīzēs, ģenētikas- neko neatrod, viss ir tīrs! Neirologs izraksta zāles pret lēkmēm, nedomājot nesamies uz aptieku pakaļ, lai var iedot pirmo devu.

Izrakstīšanās dienā neirologs pasauca mūs uz savu kabinetu aprunāties, pārrunāt “magnēta” un analīžu rezultātus un tālāko ārstēšanu. Ja vien es būtu zinājusi un būtu bijusi gatava, tad sarunu būtu kaut ierakstījusi (lai tie skeptiķi, kas šo lasa, varētu paklusēt ar saviem vakcīnu aizstāvības komentāriem), jo neirologs tā arī pateica – es jūsu vietā bērnu tālāk nevakcinētu! Tas kas ir noticis, izskatās pēc vakcīnas nodarīta kaitējuma. Cerības nedeva nekādas, ieteica kārtot invaliditāti.

Tā es tur sēdēju, raudot un smaidot vienlaikus. Kāpēc smaidīju? – Nezinu! Jāatzīst, ka šim neirologam es patiesi uzticos, jo pat mēģinājām viņu uzpirkt, lai tikai mūsu meitiņai pievērš lielāku uzmanību, bet tas bija neveiksmīgi, piedraudēja ar policiju!

Atceros, ka mūsu mašīna stāvēja pie tramvaja sliedēm, kad gājām, atceros, ka tur nostājos un domāju – ko tagad darīt? Koooo? Braukt mājās, lēkt zem tramvaja vai ko? Sabruka VISA dzīve, VISA!

Laikam ejot, meitai dzerot zāles, viss palika tikai trakāk, meita palika par pilnīgu dārzeni, nereaģēja ne uz neko, nesmaidīja, neskatījās – reakcija uz pasaule bija pilnīga nulle! Jo lielāka zāļu deva, jo vairāk lēkmju.

Tas viss bija tik ļoti sāpīgi, ka pagāja laiks, lai es vispār spētu pieiet pie meitas lēkmju laikā, jo pirmās dienas bija tā, kā rāda filmās, ka nespēju tuvoties, bija šoks. Redzu, ka viņa ir savā gultiņā, sākusies lēkme, bet es maziem solīšiem atkāpos, jo nespēju redzēt, pieskarties vai palīdzēt…

Zāles devām tikai mēnesi,
jo palika tikai sliktāk, vienā vakarā nospļāvāmies un izmetām tās. Neticēsiet, bet lēkmes pārgāja, vienkārši pazuda vienā dienā!

Pus gada laikā meita atjēdzās, pārgājām uz homeopātiju, kura šo nepilnu piecu gadu laikā ir palīdzējusi ļoti, sākām apmeklēt osteopātus, fizoterpaijas, ergoterpijas utt…

Līdz divu gadu vecumam meitiņa jau bija sākusi likt solīšus pa istabu, turot viņu pie ribām, gandrīz jau pati sēdēja, atsāka spēlēties ar mantu, tas bija karsējmeiteņu pušķis un leļļu mati, bet neko citu. Smaidīja, smējās, šūpojās savā “baby bjorn” krēsliņā tik aktīvi, ka likās , ka drošāk būtu pieskrūvēt viņu pie zemes. Viss sāka izdoties, parādījās gan jā, gan nē – to viņa rādīja, grozot galvu.

Šim visam ejot cauri, esmu iepazinusi tik ļoti daudz ārstu un dažādu ārstu, kuri ir pret vakcināciju vai pret tām milzu devām vienā reizē. Kāda cita neiroloģe teica, ka tas ir murgs bērnu līdz gada vecumam tā potēt, konkrēti viņa ir par vakcināciju, bet viņas bērni vakcīnas saņēma līdz piecu gadu vecumam – to apjomu, ko ierasts potēt līdz gada vecumam! Kāda cita ģimenes ārste man teica – savus mazbērnus esmu aizliegusi potēt, bet savus “klientus” potēju, jo tāds ir mans darbs!

Zinu arī homeopāti, pie kuras ejam, viņa daudz gadus bija neiroloģe, līdz saprata un vīlās klasiskajā medicīnā, jo nespēja palīdzēt. Zinu ginekologus, zinu refleksologus, kuri savus bērnus nevakcinē, bet viņi nedrīkst par to runāt, vienkārši nedrīkst.

Trakākais bija tas, ka mūsu ģimenes ārsts pēc šī visa nenoliedza, ka tā varēja gadīties, viņš to apstiprināja, bet tik un tā turpina atgādināt un jautāt, vai neesmu pārdomājusi.

Ir daudz ārstu, kuri rok dziļāk un nesamierinās tikai ar skolā iegūto, un man ir patiess prieks par to, jo tā arī es jūtos drošāk, zinot , ka arī klasiskajā medicīnā ir ārsti, kuri ir pret!
Esam guvuši ne vienu vien apstiprinājumu vēl no citiem, ka šis viss ir dēļ potes, un, ko tur liegties, tas tā ir!

Es tikai gribēju būt laba mamma, bet galu galā es sabojāju savam bērnam dzīvi. Atskatoties uz bildēm un video pirms un pēc vakcinācijas, tiešām gribas raudāt, ļoti sāp, ļoti! Skatoties video pēc potes, arī pamanījām, ka vienā video, kur filmēju mazo pēc diendusas, viņa it kā sažmiedz acis un minimāli savelkas, ļoti minimāli. Ārsts teica, ka tā jau bija lēkme, tā jau bija pirmā pazīme, bet šķita, ka viņai sāp vēderiņš vai pat neievēroju to!

Šobrīd gan situācija ir mazliet sliktāka, kā bija līdz divu gadu vecumam, jo vasarā uznāca lēkmes, kas ilga vairākas dienas, atlika saukt ātro palīdzību, meita dabūja vairākas devas ar diazepāmu, un pēc visa tā un lēkmju dienām – diemžēl atkal viss ir jāsāk no jauna! Šobrīd atkal mācāmies, atkal izdodas un ejam uz priekšu, jo gan mēs, gan viņa zinām un esam redzējusi, ka viņa VAR!

Ko es ar šo gribu pateikt – ne jau to, ka nevakcinējat vai vakcinējat, bet to, ka mēs, vecāki, kuri savus bērnus nepotē – ne jau mēs izlasījām “cālī”, ka tas ir slikti un izdomājām – okay, es arī nepotēšu!

Dažiem no mums šāds lēmums ir nācis caur asarām un milzīgām sāpēm, citam – pieredzes dēļ! Mīļie vecāki, pirms izlemjat ko darīt, potēt, nepotēt, potēt lēni, potēt mazliet – lasiet, pētiet, runājiet, analizējiet!

Ir ļoti foršas lekcijas, ko vada pediatrs, homeopāts, un ne jau viņš stāsta, ka vakcīnas ir sliktas, viņš stāsta gan kāpēc jā, gan kāpēc nē , lai jūs varētu pieņemt šo lēmumu, zinot abas puses!

Ir šausmīgi sāpīgi lasīt postus par nevakcinēto bērnu bērnudārzu. Jā, melnais humors, bet man kā mammai, kura aiz sāpēm par bērnu ir locījusies , izraudājusi litriem, nesapratusi vispār, kāda tagad jēga dzīvei – dēļ tādiem postiem gribas raudāt vēl vairāk, gribas pasaukt to “gudro” cilvēku, kurš izveidoja to postu un ielikt viņam meitu klēpī, tad kad viņai ir lēkme, lai jūt, lai paskatās man acis, lai paskatās uz viņu!

Pie viena vienota viedokļa par šo, manā skatījumā, pasaule nenonāks nekad, bet liekaties reiz mierā ar to pārliecināšanu, ka vakcīnām NAV nekādas sekas.

IR un tās ir sāpīgas ģimenēm! Domāsim katrs par savu bērnu, par savu mazulīti, analizēsim un uzticēsimies paši sev! Paldies!

Protams, palūgšu kritiķus nerakstīt – kā tad, kāds sakars ar potēm, bērns noteikti bija slims utt…. Nevajag, lūdzu! Šis man prasīja trīs dienas, lai atkal rakstiski izietu cauri visām sāpēm, tāpēc cienīsim šo un pieņemsim, jo tieši tā tas notika!

Mana izsapņotā meitiņa, kuras dejos sporta dejas, viss ko sapņoju un cerēju, vēl nav piepildījies, visi mani/mūsu sapņi sagruva tajā viena dienā.

Protams, es vainoju sevi, jo es biju tā, kas viņu aizveda uz poti. Šobrīd varu 100% apgalvot, ka nenormāli mīlu viņu, viņa ir dievīga, perfekta, skaista, pati labākā!

Nečīkstu par savu ikdienu un savu dzīvi, viss ir superīgi! Bet tas prasīja daudz, viņu iemīlēt – man bija kauns, ka tas ir noticis ar mani. Kad gājām ārā, redzot, ka pretī nāk kāds paziņa, uzreiz griezos riņķī, gāju mežā vai jebkur citur, lai tikai nevienu nesatiktu.

Draudzenes aicināja ciemos uz savu bērnu ballītēm, un es gāju tikai ar mazo brāli, māsu atstājot mājās. Es reāli viņu slēpu, spēju ar viņu būt tikai tādos cilvēkos, kur nevienu nepazīstu! Jā, man bija kauns, jā, es nespēju viņu pieņemt uzreiz tādu, bet paldies Dievam, tagad esmu gatava celt viņu augstāk par sevi un mīlu vairāk par visu

Arī invaliditāti atteicāmies kārtot ļoti ilgi, pirmos 4,5 gadus. Man no vārda invalīds nāca vēmiens, jāatzīst, ka vēl jo projām neesmu šo vārdu pieņēmusi, bet galu galā vienojāmies, ka tā varētu būt nevis invaliditātes nauda, bet vienkārši meitiņas naudiņa, smukām kleitām, vingrošanai un citām viņai nepieciešamajām lietām.

Bet arī šis mums nāca ilgi – realitātes pieņemšana. Protams, valsts sniedz rehabilitāciju, bet jērēķinās ar rindām. Tomēr mūsu personīgā pieredze liecina, ka tur, kur pats maksā naudiņu, tur arī saņem mīļāku attieksmi.

Esam ļoti “apdedzinājušies” ar valsts rehabilitācijas iespējām, jo tur galvenais uzstādījums ir iziet izrakstīto kursu – vienalga, vai bērns vemj aiz raudāšanas, vai viņam tas patīk, vai nē!

Galu galā viss beidzās ar bailēm no cilvēkiem un nervu tikiem. Par ciešanām un kaitējumu nav saņemts nekas, neesmu arī, godīgi sakot, nekur nedz vērsusies, nedz pieprasījusi, jo meitas pieņemšana man prasīja vairākus gadus, tāpēc neredzēju sevī resursus vēl cīnīties par ko citu.
Iespējams, tagad būtu gatava to darīt.”

Share With:
Rate This Article
Comments
  • Hello! I know this is kind of off topic but I was wondering which blog platform are you using
    for this site? I’m getting sick and tired of WordPress because I’ve
    had issues with hackers and I’m looking at options for another platform.
    I would be great if you could point me in the direction of a good
    platform.

    My blog :: blog3009

    jūnijs 17, 2020

Leave A Comment