Trending News

Dr. Pāvels Naumovs. Mūsu Izvēle.

Dr. Naumovs ir sabiedrībā pazīstams ārsts homeopāts. Šodien, Ziemassvētku noskaņās viņš dalās savās pārdomās par to, kā iedarbojas vīrusi, kā norit slimības un par veselības imunobioloģiskajiem likumiem. Par to, ka katram no mums ir dota izvēle, kā rīkoties katrā no situācijam, tās pieņemt un mainīties vai nē. Dr. Naumovs aicina visus rūpēties par savu imunitāti – fiziskajā, psihoemocionālajā, mentālajā un garīgajā līmenī.

Mīļie draugi, pacienti, labās gribas cilvēki un visi tautieši!

Šajā Adventes noslēguma laikā, kuru mēs šogad piedzīvojam pavisam savādāk nekā citus gadus, es vēlos ar Jums dalīties savās pārdomās par šo laiku un notikumiem ap mums. Es vēlos izsacīt to, kas man ir uz sirds, attiecībā uz norisēm, kas nu jau teju veselu gadu skar gandrīz vai katru uz Zemes dzīvojošo cilvēku.

Jaunībā es bieži braucu ar vilcienu. Un laiku pa laikam tajā redzēju kādu visai nabadzīgi ģērbtu sievieti, kura skaļā balsī runāja par Dievu, par to, ka vajag nožēlot grēkus un atgriezties no tiem, jo drīz būšot par vēlu utml. Viņa pasažieriem piedāvāja arī bukletus, grāmatas un kaut kādas informācijas lapiņas. Kā toreiz sapratu, tur visur bija runa par Dievu. Es nekad no šīs sievietes neko neņēmu, jutos neērti, skatījos pa logu un gaidīju, kad viņa paies garām.

Tomēr no manām atmiņām šī sieviete nekad tā īsti nav pazudusi. Gribot negribot man dažreiz ir jādomā par viņas sacīto. Tajos laikos, kad viņu redzēju vilcienā, es domāju, ka neesmu taču neko īpaši sliktu izdarījis un man nekāda grēku nožēlošana nav vajadzīga. Un vai man vajag atgriešanos? No kā man atgriezties? Vai arī, pie kā man atgriezties? Vai es pie kaut kā būtu vainīgs? Vai es būtu sliktāks par ikvienu citu vidēji statistisko cilvēku?

Tikai daudzus gadus vēlāk es sāku saprast jēdziena “nožēlot grēkus” patieso nozīmi. Dziļi sirdī es sāku apjaust to svēto patiesību, uz kuru toreiz vilcienā aicināja minētā sieviete.

Vārds “nožēlot” būtībā ir no Bībeles ņemts jēdziens – senebreju valodā  “hašivenū” – nozīmē mainīt virzienu, pagriezties par 180 grādiem un doties pilnīgi pretējā virzienā. Šo vārdu senie ebreji lietoja, komandējot armiju: “Apkā-aaaart griezties!”

Burtiski tas nozīmē – atgriezties tur, no kurienes esi nācis. Vai vēl dziļāk skatoties – atgriezties pie tā, ko esi pametis….., atgriezties pie Tā, kas tevi bija radījis, atgriezties pie Dieva.

No šodienas skata punkta raugoties man tā sieviete vilcienā zināmā mērā atgādina Jāni Kristītāju – saucēja balss tuksnesī. Cilvēciski raugoties, man nepatika tā nabadzīgi ģērbtā sieviete, kura aicināja ticēt Dievam. Un godīgi sakot, tik pat maz man patīk nekoptais, kamieļvilnas drānās tērptais Jānis Kristītājs! No tā, ko mēs par viņu zinām var noprast, ka apkārtējai sabiedrībai Jānis Kristītājs likās biedējošs un diezgan mežonīgs cilvēks. Viņš uzturējās tuksnešainos apgabalos, ēda sienāžus un kukaiņu medu. Viņš nedzīvoja pēc tajā laikā pieņemtiem pieklājības likumiem…, un man liekas, un es labprātāk nesaskartos ar viņu…Tāpēc, domājot par Jānis Kristītāju, iztēlē esmu mēģinājis viņu “sakopt”: palīdzēt noskūties, apģērbt tīras drēbēs, un iemācīt viņam atšķirt salātu dakšiņu no pamatēdiena dakšiņas. Un ar Jāni Kristītāju mums nākas sastapties katrā Adventē. Katru gadu no jauna mums ir jāsaskaras ar viņa vēsti:

Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” .

(Mt 3:2;10-12)

Mīļie draugi! Arī šogad Ziemassvētku gaidīšanas laikā es labprāt uzrakstītu patīkamu rakstu, apsietu to ar košu lenti, ieliktu Feisbukā, un kā jauku dāvanu pasniegtu ikvienam no jums. Es labprāt sacītu mierinošus un uzjautrinošus vārdus, novēlētu laimi, veselību un saprātu…..

Taču, kolīdz es to centos darīt, manam nodomam ceļā nostājās Jāņa Kristītāja tēls. Šis varenais Adventes pravietis man liek atcerēties par grandiozo koronoafēru ar genocīda simptomiem, kas kā zirnekļa tīkls ir apvijusi visu zemeslodi. Jānis Kristītājs man liek domāt par mūsdienu pasaules telpā izplatītiem meliem, par viltotiem statistikas datiem, par uzspiesto maskarādi, par nepārbaudītām, “uz ātro” radītām vakcīnām un par draudošo totālo vakcināciju… Tāpat man arī ir jādomā par asinīm, kas manā acu priekšā nesen tika izlietās pie Brīvības pieminekļa, par to, ka šņabi var nopirkt, bet svētku rotaļlietu bērnam un zeķubikses sievai nē…..

Jānis Kristītājs neiederējās sava laika jūdu sabiedrībā. Tieši tik pat maz viņš iederas arī šodienas “divu metru” distancētās, viltus pandēmijas iebiedētās, ērti vadāmās un paklausīgās sabiedrības rāmjos. Izlasot vai noklausoties Jāņa Kristītāja teikto, un tad paskatoties uz Adventes vainagu ar četrām tajā iededzinātām svecītēm, rodas jautājums:

vai Advente ir vienīgi atskaites punkts laikam līdz Ziemassvētkiem?”

Varbūt vienkārši nevajag domāt par nabadzīgi tērpto sievieti vilcienā? Varbūt vienkārši vajag pagriezt muguru biedējošajam tuksneša sludinātājam Jānim Kristītājam?

Mēs taču zinām, ka Ziemassvētki pienāk katru gadu, kā jau tas ir vairāk nekā 2000 gadu garumā.

Tie pienāca pagājušajā gadā.

Tie pienāks arī šogad.

Līdz Ziemassvētkiem ir atlikusi vien tikai viena diena. Varbūt tādēļ mēs varam noraidīt Jāņa Kristītāja sacīto un uzskatīt to par alegoriju, metaforu, simbolu vai pat murgu. Jo ko gan var sagaidīt no cilvēka, kas ir pārāk daudz laika ir pavadījis vienatnē tuksnesī, ēdot siseņus un vēl nez ko? Tomēr nē, mēs tā nevaram rīkoties.

Tā sieviete vilcienā, tāpat kā Jānis Kristītājs Evaņģēlijā, īstenībā aicina ikvienu no mums….izvēlēties. Izvēlēties iet tālāk pa veco ceļu, vai nu pagriezties par 180 grādiem un iet grēkam pretējā virzienā.

Koronovīrusa laikā es apkārtējo cilvēku vidū saskāros ar pārsteidzošu nezināšanu. No vienas puses, tas nav brīnums, jo visiem jau nav jābūt izglītotiem bioloģijā, medicīnā, virusoloģijā. Mēs esam pieraduši uzticēties tai informācijai, kuru saņemam no oficiālajiem masu saziņas līdzekļiem. Pašlaik man gan ir radies iespaids, ka medicīna zināmā mērā sāk līdzināties milzīgai sektai. Viss publiskajā telpā izskanējušais, kam var piekarināt birku “medicīna”, tiek uztverts ar nedalītu ticību, un cilvēki pat necenšas to salīdzināt ar apkārtējās realitātes faktiem.

Piemēram, pagājušajā piektdienā Rīgas ielās atkal bija liels sastrēgums, un pabraukt varēja tikai ļoti lēni. Un tā, lēni braucot, es skaitīju cilvēkus, kuri pa ielām iet ar maskām. Rezultāts bija šokējošs – katram desmitajam bija “uzpurnis”, aiz kura spīdēja tikai acis. Pārsvarā tie bija salīdzinoši jauni cilvēki, kurus “pandēmijas” histērija acīmredzami bija iedzinusi nepamatotās bailēs.

Tāpēc es vēlos padalīties savās pārdomās par to, kā iedarbojas vīrusi, kā norit slimības un par veselības imunobioloģiskajiem likumiem.

Sāksim ar to, ka obligātā masku nēsāšana publiskās vietās un citi ieviestie karantīnas pasākumi, bija un ir paredzēti, lai nodrošinātu nenonākšanu kontaktā ar koronovīrusu. Šajā rokrakstā nevēlos diskutēt, vai maska pasargā no vīrusiem, vai nepasargā, jo šī informācija ir skaidra visiem, kas mācījās bioloģiju vidusskolas līmenī. Šodien runāsim par citu. Mūsdienu cilvēks, nenoliedzami, uzskata sevi par dabas pavēlnieku. Bet, ja un gadījumā, pār kādiem dabas apstākļiem neizdodas valdīt, tad cilvēki visiem spēkiem cenšas šos apstākļus izmainīt. Bet pareizais ceļš ir: ieskatīties sevī un meklēt cēloņus savā iekšienē.

Piemēram: ja cilvēks saslimst, tad pie tā tiek vainoti ārējie apstākļi - caurvējš, lietus, karstums, aukstums, vīramāte, slikts ārsts, valsts, ļaunas baktērijas un, galu galā, vīrusi – mēra, poliomielīta, gripas, paragripas, un, visbeidzot, koronovīruss un tā formas. Šādi domājot mēs aizmirstam, ka cilvēks ir šīs planētas vienotās biogeocenozes sastāvdaļa. 

Cilvēks sastāv no aptuveni 70 triljoniem šūnu. Un tikai 30 triljonu no šīm šūnām ir ķermeņa šūnas. Pārējos 40 triljonus šūnu veido baktērijas un citi organismi, pie kā pieder arī  “nešūnu” daļiņas – vīrusi. Lai to labāk saprastu, pamēģināsim cilvēka organismu metaforiski salīdzināt ar datoru, bet vīrusu ar flešatmiņu.

Iedomāsimies, ka sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, ir mainījušies tās uzdevumi, un datoriem ir jāveic principiāli jauni uzdevumi. Lai tos izpildītu, datoriem ir jāieinstalē jauna programma. Licenču uzņēmums piedāvā flešatmiņu, kurā ir ierakstīta programma, kas garantē datora spēju izpildīt nepieciešamo uzdevumu. Kādā organizācijā tiek izmantoti 5000 datoru. 80% no šie datoriem programmu izdodas ielādēt bez jebkādiem sarežģījumiem, un datori veiksmīgi darbojas tālāk. Jaunā programma ir ieinstalēta un uzdevumi var tikt izpildīti. Bet 10% datoru izmisīgi signalizē, ka ir notikusi kļūda. Šiem datoriem nojūk citas programmas, tie nespēj izpildīti tekošos uzdevumus, datori, tā sakot, “slimo”. Pārējie 10% datori vienkārši “uzsprāgst.” Šajā gadījumā datoru tehnikas speciālisti cenšas noskaidrot, kas ar šiem datoriem ir noticis, nevis ņem rokās āmuru un dauza ar to pa licencētajām flešatmiņām. Speciālist noskaidro, kas notiek ar šiem datoriem, kad, ielādējot noteiktu programmu, dators saslimst vai pilnībā nobrūk.

Daudzi mūsdienu vīrusologi, to skaitā arī Nobela prēmijas laureāti, ir pierādījuši, ka vīrusi ir ģenētiskās informācijas nesēji.

Pēdējā laikā ir ļoti strauji attīstījusies tāda medicīnas nozare kā ģenētika. Tai pateicoties ir iespējams atšifrēt cilvēka genomu, strādāt pie ģenētisko slimību ārstēšanas, kā arī ir pierādīts, ka aptuveni 35 – 40% cilvēku genomam ir vīrusu “astes”. Pirmajā brīdī varēja likties, ka tās nav vajadzīgas, ka šīs “astes” ir cilvēka ģenētiskā materiāla lieka daļa. Tomēr tagad ir pieradīts, ka tieši šīs “astes” ir tās, kas nodrošina cilvēku ikdienas, pastāvīgu un veiksmīgu pastāvēšanu un pat iespēju ieņemt un iznēsāt bērnu. Pēc epidemiologu domām vīrusi ir brīvs ģenētiskais materiāls, kas ir spējīgs integrēties un modificēt cilvēka genomu.

Bet kāda ir pašreizējā attieksme pret vīrusiem vispār un konkrēti pret koronovīrusu?

Atbilde ir skaidra – iznīcināt, aizbloķēt, neļaut ienākt organismā! Ja datoru speciālisti ar datoriem rīkotos tā, kā cilvēki tagad rīkojās ar koronovīrusu, tad viņi izskatītos pēc psihiski slimiem cilvēkiem. Viņi ņemtu un ar āmuriem sadauzītu licencētās flešatmiņas!!! Tas nozīmē, ka uzņēmumam, lai datori varētu risināt nepieciešamos uzdevumus, būtu jāizmanto nelicenzētas programmas.

Vīrusiem piemīt sekojoša īpašība: kad zināma iemesla dēļ cilvēka organismam kaut kas pietrūkst, lai organisms adaptētos konkrētajā situācijā, visa cilvēciskā biosistēma sniedz pieprasījumu pēc ARVI - akūtas respiratorās vīrusa infekcijas. Brīdī, kad vīruss iekļūst cilvēka šūnā, izvēršas viens no diviem iespējamajiem, pilnīgi pretējiem procesiem. Dažas šūnas var tikt gandrīz pilnībā iznīcinātas un vīruss kļūst par šīs šūnas iekšējo parazītu, tas aktīvi attīstās šajā šūnā, bet pēc tam to pamet un dodas ārējā vidē. Savukārt citas šūnas modificējas, tās apgūst ģenētisko informāciju un uz visiem laikiem iegūst izmainītas funkcijas, un no tā brīža darbojas pēc pavisam citas shēmas.

Vīrusi ir vajadzīgi organisma pārbūvei, sistēmas pārstartēšanai tad, kad ir nepieciešama ilgstoša adaptācija.

Varētu teikt, ka vīrusi ir cilvēka organisma “licencētā flešatmiņa”, kurā ir ierakstīta jaunā programma. Ir divu veidu adaptācijas – īsā un ilgā. Īsā adaptācija vienmēr notiek caur hormonālo – endokrīno sistēmu. Kad stresa dēļ organismā rodas spriedze, asinīs izdalās adrenalīns, kortizols un citas ar organisma atbildes reakciju saistītas vielas, un cilvēks ātri adaptējas notiekošajā situācijā. Bet, piemēram, attiecībā uz laika apstākļiem, cilvēkam ir nepieciešams ilgāks adaptācijas laiks. Gripas vīruss palīdz adaptēties atbilstoši izmainītajiem laika apstākļiem. Bet, ja mēs nepārtraukti vakcinējamies pret gripas vīrusu, tad mēs no tā atbrīvojamies, tā sakot, mēs cīnāmies un “sadauzām” licencēto flešatmiņu.

Mēs it kā  “uzvaram” vīrusu, bet…..adaptācijas uzdevums ir palicis neatrisināts.

Ja mēs uzticamies izcilu mūsdienu vīrusologu darbiem, tad vīrusiem tiešām piemīt adaptīvā funkcija. Tas nozīmē arī to, ka vakcinēšana neatrisina adaptācijas funkciju, ne mūsu valstī, nedz arī kaut kur citur pasaulē. Bet šo problēmu un uzdevumu mūsu organismam vienalga ir jārisina, tādēļ organisms sāk meklēt “nelicencētas” programmas un sāk gripas vīrusu aizņemties no citām biogeocenozēm. Cilvēku organismi pāriet uz “nelicencētu flešatmiņu” un pārņem putnu gripu, cūku gripu, tagad mums ir it kā sikspārņu gripa... Tātad, visa sistēma, kurai kaut kādu iemeslu dēļ bija nepieciešamas sezonālās slimības, turpina pasaulei sūtīt pieprasījumu pēc vīrusa, kas nodrošinās nepieciešamo adaptāciju. Bet, pārņemot cilvēku organismā  "kreisos” - nelikumīgos vīrusus, mirstība, diemžēl, ir paaugstinājusies un cilvēkus ir pārņēmušas bailes.

Ir vīrusologi, kuri uzskata, ka koronavīruss ir rezultāts tam, ka esam izjaukuši gripas vīrusu. Pavērojot pasaules statistiku, kļūs skaidrs, ka visaugstākais mirstības līmenis no koronovīrusa vecumā 65+, ir tieši tajās valstīs, kurās visvairāk tika vakcinēts pret gripu.

Medicīna ir bioloģijas zinātnes apakšsadaļa. Bet vīrusi pieder bioloģijas jomai. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka visa mūsu dzīve norit vīrusu klātbūtnē. Mēs ne tikai dzeram vīrusus, ne tikai ēdam vīrusus, ne tikai guļam uz vīrusiem, ne tikai elpojam vīrusus, bet sastopamies ar vīrusiem absolūti visur. Piemēram, 1 kilogramā netīrumu ir 10 miljonu dažādu veidu vīrusu. Vīrusi pastāv ap mums kā mazas, gandrīz nedzīvas, kvantumu “flešatmiņas” ar ģenētisko informāciju.

Un tajā brīdī, kad mūsu sistēma to pieprasīs, šī informācija caur vīrusiem ienāks mūsos.”

Noteikti kāds iebildīs – reiz bija arī mēra vīruss, bet mediķiem to izdevās uzveikt. Bet, godīgi sakot, es nezinu, vai tie ir tik pilnīgi viennozīmīgi vērtējami panākumi??? Mēs varam tikai spekulēt, kādā līmenī mūsu sabiedrībā būtu onkoloģisko, autoimūno slimību, sirds-asinsvadu slimību un diabēta līmenis, ja joprojām pastāvētu mēra vīruss. Kā būtu, ja būtu? Es nezinu. Es neko nevēlos apgalvot.

Man liekas, ka ļoti interesants ir jautājums: kāpēc mazi bērni tik daudz slimo ar vīrusu infekcijām, īpaši tad, kad viņi apmeklē bērnu dārzus un skolas?”

Tāpēc, ka bērniem, lai ārēji un iekšēji augtu, ir vajadzīga jauna un svaiga informācija. Un šo informāciju cilvēki saņem no citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka mazi bērni savā psihē var uzņemt informāciju no cilvēkiem, kuriem tā ir. Tiem nav obligāti jābūt viediem vai ļoti gudriem cilvēkiem, pietiek ar to, ka viņi vienkārši ir cilvēki, no kuriem var iegūt informāciju. Kā piemēram bija Mauglim, kad viņš nonāca cilvēku sabiedrībā. Galvenais ir atrast kādu, kuram tu esi līdzīgs, no kura tu vari pārņemt scenāriju. Bērna iekšējai attīstībai ir vajadzīgs stimuls, jeb “grūdiens”. Bērnam ir jāierauga kāds, kas ir viņam ļoti līdzīgs, bet tikai pieaugusi, sevi realizējusi būtne. Viņu acīm ir jāsatiekas, ir jānotiek iniciācijai. Un ja tas nenotiek, tad bērns saslimst ar vīrusu. Vīruss viņam nodrošinās jaunu ģenētisko informāciju. Vienreiz bērns izslimos, tad paaugsies, un iegūs jaunas domas, jaunas jūtas, jaunus pārdzīvojumus, jaunas idejas. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēka genoms ietekmē viņa domas, jūtas, pārdzīvojumus un idejas.

Bet ka dara vecāki, ja bērns bieži slimo? Tie viņu patur mājās. Vecāki ierobežo jeb samazina bērna kontaktēšanās un sazināšanās loku. Un tad parastas iesnas pārvēršas par angīnu, angīna – par bronhītu, bronhīts – par pneimoniju, kurai seko bronhiālā astma. Tātad, vīrusi palīdz organismam ilgstošās adaptācijas procesā. Vīrusi palīdz organismam pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem.

Mūsu dzīve ir nepārtraukts kustības process.

Psihe ir tā sistēma, kas atrodas starp ķermeni, dvēseli un garu. Gadu gaitā tā aug un pilnveidojas. Dvēsele iegūst jaunu izpratni, ķermenī notiek noteikti procesi, un atsevišķi procesi notiek arī ar garu. Brīdī, kad psihe ir izaugusi, bet tai nav izpratnes mehānisma, kā tikt galā ar to, tā atrodas uz izaugsmes robežas un cilvēks saslimst. Un ne jau tāpēc, ka viņam ir vāja imunitāte, viņam ir fantastiska imunitāte!

Cilvēks saslimst, trīs dienas noguļ pa māju, bet pēc tam pēkšņi no kaut kurienes rodas jaunas domas, jaunas idejas, jauni uzdevumi. T.i., viss cilvēka organisms alkst pēc informācijas saņemšanas. Mēs varam šo informāciju iegūt internetā, no skolotājiem, bet viens no informācijas iegūšanas veidiem risinās ar vīrusu starpniecību. Vīrus noteikti ir lētāks par kvalitatīvu garīgo skolotāju. Tas ļauj mums iegūt informāciju pašam no sevis, no savām iekšējām struktūrām. Bērnu vīrusu slimības ir obligāts augšanas un novecošanas nosacījums. Tieši tādēļ ir jārīko vējbaku “ballītes”, jeb kā amerikāņi saka “chicken-pop’s party”. Bērniem obligāti ir jāizslimo masaliņas.

Pēc šo slimību izslimošanas bērni paliek pieaugušāki, viņi kļūst citādāki. Mēs nezinām, kurā saslimšanas etapā un tieši kāda informācija ienāk cilvēka organismā, bet ir svarīgi apzināties, ka slimošana vienkārši ir norma un nav svarīgi, vai tā notiek ar vai bez simptomiem, vai tā ilgs vienu dienu, vai veselu nedēļu.

Pēc iepriekš sacītā loģiski būtu jāseko jautājumam: kā pareizi slimot?

Katram cilvēkam ir dots dzīvības spēks. Un šis psihiskais dzīvības spēks pakļaujas brīvajai gribai. Tas ir mūsu pašu iekšējais resurss. Diemžēl mūsdienās mēs savam psihiskajam dzīvības spēkam dodam kļūdainu rīkojumu – galvenais, nesaslimt! Līdz ar to arī mūsu psihiskais dzīvības spēks, ar citiem vārdiem, mēs paši ar savu prātu bremzējam mūsu imunitāti cik ilgi vien var, kamēr neiestājās adaptācijas krīze.

Mīļie draugi, ir jāslimo! Labāk bez simptomiem, ātri, uz vienu līdz trim dienām.

Slimība norisinās atkarībā no tā, ar kādiem “instrumentiem” un “programmām” mūsu “dators” ar to tiks galā, kā arī no tā, kam mūsu ķermenis būs gatavs. Bet ir ļoti svarīgi izprast to, ka vīrusi mūsu dzīvēs ienāk trīs veidos: divos dabiskos veidos, vienā – epi/pandēmijas veidā.

  • Pirmajā veidā vīruss ienāk cilvēka organismā tajā brīdī, kad cilvēks ir tik ļoti pieaudzis, ka gribas realizēt jaunas idejas, apgūt jaunas iespējas, iegūt jaunas spējas, bet mūsu psihei nepietiek informācijas, kad pietrūkst genomā koncentrētas, iepakotas, arhivētas informācijas. Tā rezultātā cilvēks saslimst ar vīrusu, ķermenis caur vīrusu saņem jaunu informāciju, un tad mūsu psihe un smadzenes nodarbojas ar šīs informācijas “izpakošanu”. Cilvēks izslimo un viņam paliek vieglāk. Pēc pārciestas slimības cilvēks kļūst citādāks.
  • Otrais veids, kā vīruss ienāk cilvēka organismā ir sekojošs. Cilvēkā ir milzīgs skaits sistēmu, kuras nespēj adaptēties, un tās sāk degradēties. Vīruss atnāk un kaut kādā veidā izjauc šo milzīgo, adaptēties nespējīgo šūnu daudzumu.
  • Trešais vīrusu ienākšanas veids cilvēka organisma notiek caur epidēmiju vai pandēmiju, kas nozīmē, ka ir izmainījusies apkārtējā pasaule. Pasaulē ir notikuši zināmi procesi, un ir pienācis laiks, lai cilvēki pie tiem adaptētos. Ir pienācis laiks dzīvot un rīkoties citādi.

Es neņemšos apgalvot, ka mūsu pasaule tagad piedzīvo trešo scenāriju, bet šo nepieciešamību mainīties tad Bībeles tradīcijā iemieso Jānis Kristītājs vēl pirms vairāk, nekā 2000 gadiem, un par kuru tik daudz domā un runā ticīgie tieši Adventes laikā. Zināmā mērā uz to pašu norādīja arī tā nabadzīgi ģērbtā sieviete vilcienā, kura aicināja līdzcilvēku atgriezties no grēkiem.

2020. gadā apmēram 7 miljardi pasaules iedzīvotāju vienlaicīgi ir piedzīvojuši to, ka viņiem līdz šim zināmā pasaule ir izmainījusies. Vairs nav iespējams tālāk dzīvot tā kā līdz šim. Pasaule atrodas ārkārtīgi lielas pārejas priekšā.

Laicīgajā pasaulē pirms šādām lielām pārmaiņām parasti strauji pieaug pretenziju un neapmierināto skaits, kā arī psihisko saslimšanu skaits. Tas notiek tāpēc, ka pasaule ir mainījusies, bet cilvēki vēl nespēj adaptēties šīm izmaiņām. Cilvēku psihei nekādi neizdodas piemēroties, tā nespēj adaptēties, tāpēc organisms veic pieprasījumu un ieaicina vīrusu.

Esi sveicināts, koronavīruss! Un pēc koronovīrusa mēs noteikti kļūsim pavisam citi cilvēki……

Pieredze rāda, ka tad, kad esošie nosacījumi ir kļuvuši dzīvošanai gandrīz nepiemēroti, tomēr cilvēkiem neko negribas mainīt un viņi vēlās tikai komfortabli turpināt eksistēt, tad ir jānāk hroniskām slimībām.

Un kad tas tā notiek, tad ap katru hronisko slimību veidojas vesela rūpniecības nodaļa, pat vesela akadēmija. Hroniskais hepatīts, cukura diabēts, hroniskās sirds un asinsvadu saslimšanas, milzīgais onkoloģisko saslimšanu skaits… Hronisko slimību dēļ cilvēku veselības līmenis gan mūsu valstī, gan visā pasaulē ir kritiski nokrities! Beidzot vidusskolu, 70% Latvijas skolnieku ir kāda hroniska slimība.

Vai tas neliecina par to, ka ir pienācis laiks adaptēties?

Vai nav pienācis laiks mainīties, un sākt dzīvot citādi, ja redzam, ka apstākļi un nosacījumi cilvēku dzīvei ir kļuvuši gandrīz nepiemēroti? Par to liecina augstais hronisko slimību līmenis, lielais neapmierināto cilvēku skaits, “uzpūsto” vajadzību līmenis.

Manuprāt, viss ar mums notiekošais ir nonācis līdz kritiskajam punktam un sabiedrība ir veikusi pieprasījumu pēc noteikta vīrusa, kas palīdzētu adaptēties.

Un gripas vīrusu grupa, jo īpaši jaunais koronovīruss mūs tiešām masveidā piespiež adaptēties.

Mīļie, mēs jau esam sākuši adaptēties! Ir svarīgi pamanīt, ka tie cilvēki, kuri ir koronavīrusu ir izslimojuši vai vēl nākotnē izslimos bez simptomiem, ar viegliem, vidēji smagiem vai pat smagiem simptomiem, tie ir cilvēki, kuri spēj adaptēties.

No maniem pacientiem 46 cilvēki ir pārslimojoši koronovīrusu. Viņi visi intensīvi lietoja antihomotoksikoloģiskos, homeopātiskos un fitoterapijas preperātus un izslimoja viegli, bez komplikācijām. Viņiem visiem pēc slimošanas pietiekošā daudzumā izveidojās AntiSars IgA un IgG antivielas.”

Slimība – tas ir rezerves variants, kā pielāgoties jauniem apstākļiem, ja vienkāršā adaptācija ir apgrūtināta vai nav iespējama. Tāpēc es mūs visus aicinu izslimot! Izslimot, lietojot pareizas zāles! Es aicinu ikvienu no mums nodibināt kontaktu ar savu iekšējo dzīves spēku un iziet cauri šim izaicinājumam. Bet tas taču mūs biedē, vai ne? Tas ir tāpēc, ka mēs redzam, ka ievadot jeb ieinstalējot jauno programmu, noteikts cilvēku skaits pārslimo smagā formā un daļa pat nomirst.

Lai saprastu, ko ar to iesākt, un kā mums rīkoties, ir jāsaprot – kā un ar ko pariezi ārstēties?

Atkal runa ir par mūsu katra izvēli!

Diemžēl, nevis kārtējais gripas vīruss, bet gan koronovīruss ir “atsaucies” sistēmas pieprasījumam un nācis mums palīgā. Koronovīruss ir izraisījis divas reakcijas: dažiem cilvēkiem tas dod milzīgu izaugsmes iespēju. Man ir daudz tādu pacientu, kuri apgalvo, ka slimošanas laiks ar koronovīrusu ir bijis labākais periods viņu dzīvē. Otra iespējamā reakcija uz šo saslimšanu ir globālā attīrīšana. Ir obligāti nepieciešams noņemt sistēmas pretošanos, lai cilvēka organisms spētu ielādēt noteikto informāciju, un vīrusa darbs tiktu stipri atvieglots.

Katram cilvēkam ir jāielūkojas sevī un jānoskaidro: kādēļ es nevēlos adaptēties? Kas manī ir “nopuvis”, kas neizbēgami ir jānojauc? Ar kādām metodēm es varu regulāri “attīrīt” savu organismu gan fiziskajā, gan psihoemocionālajā, gan garīgajā līmenī?

Par šiem jautājumiem es regulāri un katrā vizītē runāju ar saviem pacientiem.

Vīruss atnāks pie ikviena no mums…. Bet lai tas mūs nebiedē!

Ir cilvēki, kuri ļoti viegli adaptējas pie vides izmainītajiem apstākļiem. Ir cilvēki, kuri nožēlo notiekošo, vēlās par katru cenu turēties pie vecā, kuri nevēlās iziet adaptāciju un tērē visu savu dzīvības spēku, lai pretotos transformācijai. Šie cilvēki slimos izteikti, stipri, nežēlīgi un ļoti toksiski, jo vīrusa darbības process jau notiek.

Nevajag cīnīties ar koronovīrusu un censties to iznīcināt.

Ir jāmācās attīrīt savu “mājiņu”. Savā ķermenī sagatavot “svēto vietu, kas nekad nepaliek tukša” un trenēt imūnsistēmu ar homeopātijas, fitoterapijas un citu holistisko lietu palīdzību.

Uzskatu, ka vakcīna gan pret gripu, gan pret koronovīrusu pēc daudziem parametriem ir ne tikai kaitīga, bet arī neefektīva, jo vīrusa izmaiņu ātrums ir tāds, ka vakcīna jau nākamgad (nākamnedēļ? Nākamā mēnesī? Nākamā dienā tml) nebūs derīga.

Ja mēs koronovīrusu “pārvarēsim” ar totālas vakcinēšanas palīdzību, tad pēc neilga laika mēs iegūsim “prusaku” vīrusu, jo prusaki izdzīvo pat kodolsprādziena gadījumā. Noteikti, ka prusakiem arī ir kāds adaptīvs vīruss, bet kad ar to saskarsies cilvēki, tad būs augsta mirstība, un mēs visu atlikušo dzīvi varēsim sēdēt mūžīgā karantīnā un lokdaunā, eksistēt aiz aizvērtām durvīm un apbruņojušies ar “pret-korona-maskām”, “pret-korona-pamperiem” utt.

Mums katram ir dota izvēle….. Mēs katrs varam brīvi izvēlēties.

Jau tagad ir dzirdamas balsis, kas vēsta par to, ka nākotnē varētu tikt izstrādātas tādas vakcīnas, kuras ļautu cilvēkam vispār neslimot ar ne ar kādu vīrusu slimībām, t.i., būs tāda genoma modifikācija, lai vīrusi ar to nespētu mijiedarboties.

Bet mūsu organismā ir 30% vīrusu “astīšu”, kas ļauj dzemdēt bērnus, saprast, vai esmu zēns vai meitene, atjaunot muskuļaudus pēc noteiktām slimībām, atjaunot sirds šūnas pēc infarkta (pēc akūtas respiratorās vīrusa infekcijas izslimošanas tās labāk un ātrāk atjaunojas). Vai mēs esam gatavi sagraut, iznīcināt šos brīnišķīgos, Radītāja dotos mehānismus?

Ja tiks ieviestas šādas vakcīnas un cilvēki nebūs spējīgi slimot ar vīrusu slimībām, ir bail domāt, ar kādu ātrumu izzudīs cilvēki kā suga? Ja mēs zaudēsim spēju adaptēties, mēs zaudēsim arī spēju uz evolūciju. Tieši adaptāciju mainīgiem vides apstākļiem Darvins sauca par evolūciju, tas nozīmē, ka vīrusi nodrošina cilvēku evolūciju uz zemes. Tie nodrošina divu tipu evolūciju – sugas evolūciju, tad, kad notiek epidēmija vai pandēmija, vai personīgo evolūciju, kad izslimojam šīs dīvainajās akūtās respiratorās vīrusa infekcijas. Šo abu veidu evolūcija absolūti noteikti mūsos kaut ko būtiski izmaina.

Ja mēs cilvēku uzskatām par daļu no biogeocenozes un vēlamies spēt adaptēties, tad mums ir jāsaprot, ka vīrusi nav mūsu ienaidnieki.

Kā jau teicu, cilvēkos ir triljoniem šūnu. Aptuveni viena šūna no miljona katru dienu pārdzīvo mutāciju. Šūna, kas ir izgājusi mutācijai un nedzīvo pēc savas programmas, noved pie onkoloģiskajām saslimšanām. Organismā katru dienu rodas ap 10 miljoniem ģenētiski izmainītu šūnu, un tas ir normāli. Imunitāte ir radīta aizsardzībai pret iekšējiem draudiem, t.i., imunitātes uzdevums ir “apēst” ģenētiski izmainīto šūnu. Tad, kad ir runa par sliktu imunitāti, tad tas nozīmē, ka ir savairojies liels daudzums ģenētiski modificēto šūnu, un imūnā sistēma ar tām netiek galā. Tā rezultātā cilvēkam rodas autoimūnās slimības un onkoloģiskas saslimšanas.

Kad modificēto šūnu organismā ir pārlieku daudz un imunitāte ar tām netiek galā, palīgā nāk šūnu iekšējais parazīts — vīruss. Tajā brīdī, kad mūsu imunitāte nepaspēj tikt galā ar sliktajām šūnām, kas darbojas ne tā, kā tām paredzēts darboties un nenodrošina mums 100% veselību, uz brīdi palīgā var nākt vīrusi. Tie palīdz un nodrošina, lai nākotnē cilvēks nesaslimtu ar bīstamām, nāvējošām slimībām. Ir vispārināmā lieta, ka mūsdienās ir ārkārtīgi augsts mirstības līmenis no autoimūnajām, onkoloģiskajām slimībām, sirds un asinsvadu saslimšanām, diabēta un citām ilgstošām hroniskajām slimībām. Toties cilvēki ir iemācījušies “ārstēt” akūtās respiratorās vīrusa infekcijas.

Aicinu pārstāt skatīties uz vīrusiem kā uz ienaidniekiem, jo paradokss ir tajā, ka, piemēram, ja vīruss ir atnācis un nonāvējis divus cilvēkus no 100 tūkstošiem, kādēļ mums tas būtu jāpasludina par slepkavu? Diemžēl tagad mūsu pamata uzdevums, kas ir noteikts valstī, ir iznīcināt koronovīrusu. Nevēlos pat iedomāties, kas nāks koronovīrusa vietā, jo nepieciešamie adaptācijas procesi nekur nepazudīs… Aicinu mūs visus pārslimot to pašu koronovīrusu vieglā formā! Tāpēc aicinu visus rūpēties par savu imunitāti – fiziskajā, psihoemocionālajā, mentālajā un garīgajā līmenī. Tas ir nepārtraukts, pastāvīgs un ārkārtīgi interesants darbs. Darbs ar sevi – ar savu ķermeni, psihi un garu.”

Piedāvāju Jums visiem, mīļie draugi, un īpaši “jaunieši, kam patīk staigāt ārā ar maskām”, labus “instrumentus” – homeopātiju, fitoterapiju, psiholoģiju un daudzas citas metodes.  Bet galvenais, protams, novēlu Jums visiem ticību un spēju izvēlēties starp ļauno un labo, par ko arī cīnījās nabadzīgi ģērbtā sieviete vilcienā un Jānis Kristītājs Jūdejas tuksnesī. Šī ir Advente, laiks, kad – dusmas, cirvji un neizdzēšamā uguns  – tiek pasniegtas kā labās ziņas.

Kad mēs uzlūkojam pasauli, palasām avīzes, paskatāmies vakara ziņas vai pārdomājam paši savu dzīvi, – mēs saskaramies ar Jāņa Kristītāja teiktajā atainoto realitāti. Gan pasaule, gan mūsu dzīve nav tāda, kādai tai būtu jābūt, kāda tā varētu būt. Kādu Dievs to ir iecerējis un vēlētos redzēt.

Mēs katrs varētu nosaukt grēcīgās vai iedragātās vietas mūsu dzīvē un pasaulē: augstprātība, dusmas, alkatība, nenovīdība, nabadzība, slimības, karš, posts, bailes un vainas apziņa… tās visas ir lietas, kas kropļo cilvēku likteņus. 

Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Pastāv nasta, no kuras cieš ikviens cilvēks, nasta, kas jebkuram ir pārāk smaga, lai to nestu: grēka nasta. Grēks ir mūsu visu vissmagākā nasta.

Un galvenā izvēlē mūsu dzīvē šeit un tagad ir vēsts par grēku nožēlu. Proti, par to, kurp ejam.

Kad Jānis Kristītājs skaļā balsī sludina nepieciešamību nožēlot grēkus, patiesībā viņš mums  piedāvā, pat varētu teikt, pavēl, doties jaunā virzienā. Ar visu savu biedējošo izskatu un neparasto dzīves veidu, Jānis Kristītājs mums nodod visas Kristietības pamata ziņojumu – atgriezties pie Dieva.

Mīļie draugi! Mēs atkal piedzīvojam Adventes laiku. Un katrā Adventē Jānis Kristītājs no jauna ierodas pie katra no mums. Viņš mūs uzrunā un mudina nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. “Atgriezies!”— tā ir Adventes vēsts. “Atgriezies atpakaļ uz Dieva ceļa!” – tā ir centrālā Jāņa Kristītāja vēsts. Jānis Kristītājs ir svarīga Adventes laika personība: neērts, radikāls, nekādas tolerances! Tomēr Jānis ir lielākais no praviešiem un tieši viņš sagatavo ceļu Jēzum Kristum, Dieva Dēlam un Pasaules Glābējam, kura piedzimšanu Betlēmē mēs gaidām Adventā un svinam Ziemassvētkos.

Lai mums visiem – mūsu mīļai Latvijai, mūsu tautai un visai cilvēcei Ziemassvētki atnāk gaiši, miera, ticības, cerības un Dieva Mīlestību piepildīti!”

Jūsu – dr. Pāvels Naumovs

Paldies par palīdzību materiāla sagatavošanai: manai mīļai ģimenei – sievai Ilzei, bērniem Žannai, Jūlijai, Eduardam un Paulai, manai skolotājai un draugam Dr. Theol. Sandrai Ginterei, kolēģei dr. E.Sokaļskai, tulkam Rutai Grigorjevai un daudziem citiem.

23.12.2020.

Share With:
Rate This Article
Comments
  • “Noteikti kāds iebildīs – reiz bija arī mēra vīruss, bet mediķiem to izdevās uzveikt.”

    Kas tas par mēra vīrusu ?

    janvāris 5, 2021
  • “Noteikti kāds iebildīs – reiz bija arī BAKAS vīruss, bet mediķiem to izdevās uzveikt.”
    Tā bija tulka kļūda. 🙂

    janvāris 21, 2021
  • pret saaukstēšanos lietoju cinku-rezultāti ir -neļaut slimībai attīstīties-cinks pārodas gan aptiekās-gan sporta piedevu internetveikalos-kā teica Zadornovs-medicīna ir varš un cinks vieni no pamatelemntiem..

    jūnijs 25, 2021

Leave A Comment