Teikmanis izmisīgi cenšas nepieļaut publiskas debates ar Levitu, Kariņu un Viņķeli

Aizejošās varas atbildīgās amatpersonas visai sabiedrībai pierāda savu impotenci, bēguļojot no debatēm. Ne Levits, ne Kariņš, ne Viņķele, ne Ģirģens nevēlas sabiedrībai publiski izskaidrot savu pieņemto lēmumu pamatojumu. Tāpat šīs uzticību zaudējušās amatpersonas nevēlas uzņemties personīgu atbildību par saviem pieņemtajiem lēmumiem. Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis skandē, ka visiem esot jau politiskā atbildība. Kā zināms, šāda atbildība aprobežojas vien ar risku netikt ievēlētam uz nākamo termiņu. Tomēr politiskā atbildība neliek amatpersonām uzņemties saistības par sava termiņa laikā pieņemto lēmumu sekām, atmaksāt zaudējumus no savas mantas.

Valsts prezidenta kanceleja atsaucās uz 12 Tautas sapulcē iecelto pārstāvju lūgumu tikties, lai vienotos par debatēm ar Levitu, Kariņu un Viņķeli. Saruna gan nebija par debates tehniskās norises detaļām, jo Teikmanis bija instruēts atrunāt Tautas pārstāvjus no debatēm. Tas viņam neizdevās, jo Rīgas pils pārstāvja izteiktie argumenti bija neadekvāti un absurdi. Piemēram, Teikmanis pat publiskās debates atļāvās salīdzināt piedāvātās atklātas debates ar Ķīnas totalitāro režīmu. Kāds tieši tur sakars nav saprotams, skatieties sarunas fragmentu pilī un spriediet paši –

Rīgas pilī Tautas sapulci pārstāvēja Arnolds Babris un Jānis Pļaviņš. 12 tautas pārstāvjus iecēla 12.12. tautas sapulce, parakstot sapulces lēmuma protokolu par nejēdzīgo ierobežojumu atcelšanu, piespiedu vakcinācijas aizliegšanu, kā arī Satversmes 100. panta atjaunošanu.

Jaunā Latvijas vara grozīs likumus tā, lai arī visām esošajām amatpersonām būtu jāuzņemas pilna materiāla atbildība par savu pieņemto lēmumu sekām,

uzsver viens no ieceltajiem tautas pārstāvjiem – Jānis Pļaviņš.

Prezidenta oficiālajā mājaslapā arī tika publicēts šīs sarunas atreferējums, tomēr tas nepilnīgi atklāja sarunu būtību, slēpjot informāciju, ka vara nevēlas debates. Aizejošā prezidenta kanceleja uzlikusi arī maldinošu virsrakstu, ka “Andris Teikmanis: tiesības brīvi paust savus uzskatus nedrīkst radīt apdraudējumu sabiedrībai”. Teikamaņa citāts ir precīzs, tomēr tikšanās kontekstā tas ir antikonstitucionāls un propagandē un cenšas iedvest cilvēkos bailes paust savu viedokli. Vara šobrīd līdzīgi kā padomju laikos baidās no cilvēkiem, kuri atklāti saka savus uzskatus. Bailes ir tādēļ, ka šī vīrusa afēra ir atmaskota un viņi paši ir pieķerti rupjos melos, kas uzskatāmi par noziegumu pret cilvēci.

Raksta nobeigumā minēta arī atsauce uz Levita teikto, ka –

dezinformācijas izplatīšana un sabiedrības maldināšana ir nopietns drauds demokrātijai un ir jāatrod līdzekļi, lai to efektīvi ierobežotu.

Latvijas domājošā sabiedrības daļa skaidri saprot, ka tieši Levits un aizejošā valsts pārvalde ir tā, kura izplata dezinformāciju. Dēļ cenzūras un vienpusēju viedokļu paušanas sabiedriskajos medijos aizejošā vara ir drauds demokrātijai Latvijā. Aizejošais režīms pārkāpj Satversmi. Levits izvairās no debatēm, jo tur skaidri atklātos, ka īstais dezinformators ir tieši viņš kopā ar Kariņu, Viņķeli un Ģirģenu, kā arī citiem zemāka līmeņa algotņiem.