Saturday, August 15, 2020
Trending News

Vai šodien ASV var svinēt neatkarības dienu, vai par to atkal jācīnās?

Publicists Daniel Horowitz

ASV šodien svin savu neatkarības dienu. Pēdējie notikumi rada nopietnas pārdomas, vai to amerikāņi var svinēt, vai tautai atkal jāceļas cīņai par savu brīvību? Arī Latvijas kontekstā visi šie jautājumi ir svarīgi, jo notikumu gaita ASV pēc īsa laika atspoguļosies notikumu gaitā Latvijā.

1826. gada 4. jūlijs – Džons Adams pēcpusdienā gulēja uz nāves gultas, viņš teica savus pēdējos vārdus: “Tomass Džefersons izdzīvo.” Lai gan tiešā nozīmē Adams maldījās, jo Džefersons bija miris vairākas stundas iepriekš, tomēr skatoties gadsimtu kontekstā viņš bija pateicis ļoti pareizi. Darbs, kuru Džefersons pabeidza ar Adama palīdzību vēl pirms tam, kad abi kļuva par ienaidniekiem un tad atkal par draugiem – tieši tajā pašā dienā tieši pirms 50 gadiem dzīvo vēl divsimt gadus. Tas dzīvo vēl šodien.

Šogad – 2020. gadā 4. jūlijā būs citādas Neatkarības dienas svinības. Faktiski tie vispār nebūs svētki, bet tikai pazaudētā pieminēšana, un, cerams, atgādinājums par to, ka pēc 244 gadiem mums atkal par to jācīnās. Šogad būs nevis plašas publiskas uguņošanas kā tas bija līdz šim, jo tās tagad aizliedz, lai arī šīs brīvības ir minētas tajā pašā neatkarības deklarācijā, bet drīzāk ar uguņošanas skaņām, kuras anarhisti met pret policistiem. Anarhisti tagad diktē mūsu dzīves, jo mēs, cilvēki, joprojām esam ieslodzīti.

Portlandā, Oregonas štatā, tika sagrauta ne tikai Tomasa Džefersona statuja. Tā ir arī konstitūcija, kuru viņš palīdzēja radīt – mūsu republikas pamats un vērtības, kas ir sadragātas šķembās.

Ronalds Reigans 1986. gada 4. jūlijā, saistot stāstu par Džefersona un Adamsa atkalapvienošanos draudzībā, novēroja, ka “lietas, kas mūs vieno – Amerikas pagātne, par kuru mēs esam tik lepni, mūsu cerības un centieni nākotnē pasaule un šī ļoti mīlētā valsts – šīs lietas, kas mūs vieno un stiprina ir daudz vairāk, nekā tas, kas maz mūs šķir. “

Patiešām, 34 gadus vēlāk, tagad mēs varam droši apgalvot, ka ir uzradušās ļoti daudz lietas, kas mūs sadala, galvenokārt, neatkarīgi no tā, vai mēs pat lepojamies ar Amerikas pagātni vai arī vai mēs cenšamies sagraut katru pēdējo tās atmiņas daļu.

Lai saprastu, ko esam zaudējuši un par ko mums atkal jācīnās, pārskatīsim mūsu vērtīgo dokumentu, kas tika parakstīts 1776. gada 4. jūlijā. Piecu lielisku vīru gara darbs – Bendžamina Franklina, Džona Adamsa, Rodžersa Šermana, Roberta Livingstona un Tomasa Džefersona – viņi tikai 201 vārdu garajā preambulā izveidoja sešus taisnīgas pārvaldes sistēmas un morāles nemainīgus principus – kuri visi ir šodien pārkāpti:

  1. Ka indivīdi ir dzimuši ar dabiskām tiesībām, kas nāk no Dieva, nevis no vēsturiskiem notikumiem, Anglijas Vispārējiem likumiem vai vairākuma demokrātiskām kaprīzēm . Šīs tiesības ir virs oklokrātijas vai tirāniska politiskā vairākuma iespējām.
    2. Šīs galvenās starp Dieva piešķirtajām dabiskajām tiesībām ir dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes nopelnīt sev iztiku un īpašumu. Tas iekļauj arī dabiskās tiesības uz pašaizsardzību. Kā sacīja Sams Adamss, Amerikas revolūcijas dibinātājs, “Starp kolonistu dabiskajām tiesībām ir šādas: pirmkārt, tiesības uz dzīvību, otrkārt, uz brīvību un, treškārt, uz īpašumu, kā arī tiesības tos aizstāvēt vislabākajā veidā, kā viņi var. “
    3. Šie indivīdi veido valdību kā sociālu līgumu, nevis lai pārkāptu šīs tiesības, bet lai aizsargātu šīs neatņemamās tiesības no draudiem, jo citādi, bez atbilstošām institūcijām tās nevarētu pienācīgi aizsargāt.
    4. Jautājumos, kas neietekmē neatņemamās tiesības, valdība var izmantot citas taisnīgas pilnvaras, galvenokārt sabiedrības drošībai un stabilitātei, bet tikai ar cilvēku piekrišanu, kas izteikta ar likumīgu republiku pārstāvības formu (pārvaldīto piekrišana). Šis princips ir raksturīgs tam, ka nekādi ārēji spēki, kurus pašas sabiedrības locekļi nekontrolē, nevar noteikt sabiedrības likteni.
    5. Tas, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi šo neatņemamo tiesību izmantošanā un aizstāvēšanā, un no tiem nevar atkāpties dēļ kādiem sabiedriskiem rezultātiem, privilēģijām vai citām cilvēku darbībām, ideāliem. Preambulā netieši norādīts arī tas, ka visiem attiecīgās sabiedrības locekļiem ir vienlīdzīgas tiesības uz pašpārvaldi savās attiecīgajās sabiedrībās to teritorijās un ka nevienai valdošajai šķirai vai indivīdam nav tiesību pārvaldīt kāda cita dzīvi.
    6. Kad turpinās ilgstoši iepriekšminēto principu pārkāpšana un ļaunprātīga izmantošanas un, ja nav citas iespējas, tautai ir tiesības, vēl vairāk – pienākums, sacelties pret esošo sistēmu.

Pirmie pieci principi ir atcelti līdz nepazīšanai, kas mums liek cīnīties par to, kā piemērot sesto,

uzsver raksta autors.

Šodien mēs saskaramies ar šo pašsaprotamo patiesību sagrozīšanu – no tirānijas un anarhijas vissliktākā sajaukuma un lielākajiem pamattiesību pārkāpumiem kopš mūsu dibināšanas. Mums ir valdība, kas nedemokrātiski bloķē mūsu fizisko kustību un tiesības nopelnīt iztiku, pamatojoties uz izkropļotiem datiem un plakanās zemes “zinātni”, vienlaikus dodot iespēju kādām minoritātēm sacelties. Viņi mums liedz tiesības uz pašaizsardzību, vienlaikus dodot iespēju saviem aizsargātajiem cilvēkiem un kustībām brīvi rīkoties, izlaupīt, bloķēt brīvu pārvietošanos un pat nogalināt.

Visu, kas mūsu valdībām būtu jādara, tās to ignorē un visu, ko tām būtu aizliegts darīt, pamatojoties uz konstitūciju, tās pasludina kā augstāko pārvaldes kārtību.

Vardarbīgam pūlim ir atļauts brīvi diktēt politiku, baidoties un iebiedējot.

Ārvalstu pilsoņu vēlmes, kas nav parakstījuši netkarības deklarācijā noteikto sociālo līgumu, tiek paustas augstāk par pilsoņu tiesībām.

Vai valdība rīkojas ar to cilvēku piekrišanu, kurus viņi pārvalda? Mūsu valdība ļauj cilvēkiem, kas šķērsot robežu, ierasties šeit, lai ārstētos no vīrusa, pēc tam izmantojot šos slimos kā ieganstu, lai ieviestu karantīnu un izolāciju, kā arī citus ierobežojumus amerikāņu brīvībai un īpašumam.

“Lai nodrošinātu šīs tiesības, valdības tiek dibinātas…” Viņi tagad atļauj vandāļiem ierobežot mūsu pārvietošanos un uzbrukt autobraucējiem. Nekārtību laikā viņi izplata vīrusu, kas tai pašai nelikumīgajai valdībai dod papildu attaisnojumu vainot mūs, cilvēkus, un mūs ierobežot. Mēs nevaram pulcēties nelielās grupās, lai strādātu vai socializētos, savukārt viņi var pulcēties tūkstošos, lai izjauktu mūsu valsti. Vai tiešām visi cilvēki ir vienādi?

Kā es izklāstīju valdības apsūdzībā, mums ir nevis valdība, kas veidota, lai veicinātu un aizsargātu neatņemamas tiesības , bet mums ir valdība, kas dažiem ražo super tiesības un privilēģijas uz visas sabiedrības pamattiesību rēķina. Pēc mūsu nelikumīgo politiķu domām, brīvība tagad nozīmē tiesības uz kāda cita īpašumu vai sabiedrisku labumu, nevis brīvību no kāda cita vai valdības patvaļas.

Tādējādi tas nav saistīts ar politiskām domstarpībām. Tas viss izriet no valdības veiktā dzīves, brīvības un īpašuma sagrozīšanas, kas nozīmē tieši pretēju tam, par ko iestājās mūsu dibinātāji. Pāri šai plaisai nav tilta.

Šī valdība sevi pati nespēs izlabot bez nopietnākas iejaukšanās un dievišķās vadības. Republikāņu partija ir daļa no problēmas, nevis risinājums. Meklējot ilgtermiņa vai pat īstermiņa risinājumu, mēs nekad nedrīkstam aizmirst savas brīvības un īpašuma tiesības, kā arī tiesības uz indivīda un jurisdikcijas suverenitāti. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka šīs patiesības joprojām ir pašsaprotamas un ka mēs joprojām vēlamies par tām cīnīties. Mēs nekad nedrīkstam piekrist šai anarhijas un tirānijas groteskajai saplūšanai kā “jaunajam normālam”. Un mums noteikti nekad nav jāleģitimizē šī mūsu sociālā līguma nelikumīgā uzurpēšana.

Viņi bija nogāzuši Džefersona statuju un pārvērtuši valdību, kas balstījās uz viņa rakstīto līgumu, bet mums joprojām ir faktiskais līgums. Tas pieder mums. Un šajā līgumā Džefersons piedāvāja ne tikai morālo prasību atkāpties no Anglijas, bet arī morālo prasību, lai nākotnē cīnītos pret valdībām, kas izdomātu uzurpēt šo sociālo līgumu . Šis līgums ir mūžīgs, jo tas ir veidots uz dabiskiem Dieva likumiem.

Kā sacīja Abrahams Linkolns pēc Augstākās tiesas briesmīgā Dreda Skota 1858. gada lēmuma:

Apgalvojumam, ka “visi cilvēki ir radīti vienādi”, nebija praktiskas nozīmes, lai panāktu mūsu atdalīšanos no Lielbritānijas; un tas tika ievietots deklarācijā nevis dēļ tā, bet gan šī principa turpmākai izmantošanai. Tās autori to domāja, paldies Dievam, tas tagad sevi pierāda kā klupšanas akmens tiem, kuri pēc laika varētu mēģināt atgriezt brīvu tautu atpakaļ naidpilnā despotismā. Viņi zināja, cik liels ir risks rasties tirāniem, un viņi domāja, kad tie parādīsies šajā godīgajā zemē, viņiem vajadzētu atrast viņiem vismaz vienu šķersli.

Tās tiesības, kuras mums ir piešķirtas, tās nenāk no valdības. Tās nevar aizsegt ar masku. Tās nevar atņemt.

Tātad, kurp mēs ejam? Tā kā mēs formulējam ilgtermiņa risinājumu problēmai, kas ir daudz lielāka nekā jebkurš no mums var tikt galā viens pats, mums ir jāveido tūlītēja kustība un jāveic aktivitātes. Pirmais solis ir piecelties kājās un cīnīties. Līdz šim ir dzirdētas tikai vandāļu balsis, jo spēles laukumā neviena cita nav. Neviens mūs nepārstāv. Šajā nolūkā mums ir jādomā ne tikai par vēlēšanu procesu, bet arī jāpārņem mūsu valdība saskaņā ar šādiem īstermiņa priekšlikumiem:

  • Nevienu amerikāni nedrīkstētu ierobežot ar patvaļīgiem koronavīrusu rīkojumiem, kamēr nemiernieki spēs tos pārkāpt, iznīcinot valsts un privāto īpašumu.
  • Nevienam amerikānim, kuram nav sodāmības, nevajadzētu liegt ieroci nēsāt, lai pasargātu sevi.
  • Nevienu amerikāni nevajadzētu arestēt par pašaizsardzību, jo policija ļauj nemierniekiem uzbrukt cilvēkiem automašīnās un viņu māju pagalmos. Patriotiskajiem šerifiem jāuzsāk īpašnieku apmācības programmas, kas palīdzētu saglabāt mieru.
  • Nevienam amerikānim nevajadzētu maksāt vietējos nodokļus, kamēr šīs pārvaldes iestādes ielas un lielceļi nav atbrīvoti no anarhistu simbolikas.
  • Neviens federālais nodokļu fonda cents nedrīkst nonākt jurisdikcijās, kas atbalsta Black Lives Matter. Patriotiem jāpieprasa, lai Trumps uzliek veto katram budžeta likumprojektum, kas nevēršas par anarhijas atcelšanu.

Visbeidzot, ir pienācis laiks organizēt pilsoņu aizsardzības grupas tā, kā to iedomājās mūsu dibinātāji. Nē, mēs negrasāmies uzbrukt un nodarīt ļaunumu nevainīgiem cilvēkiem, kā to dara valdošie pūļi, bet mēs pieprasīsim savas tiesības aizstāvēt savu dzīvību un īpašumu. Mēs visi cienām tiesībaizsardzības iestādes, bet vietējās policijas nodaļas nevar rīkoties divos pretējos virzienos. Viņi nevar atcelt savus pienākumus un mest mūs pie vilkiem, bet pēc tam mūs sodīt, kad mēģinām pašaizsargāties vai par autiņbiksīšu nelietošanu uz sejas [domāts sejas maskas].

Tāpat kā 1770. gados mums vietējā līmenī jāveido pilsoņu aizsardzības grupas, lai aizstāvētu dzīvību, brīvību un īpašumu. Galu galā tas, kas padarīja šo lielisko dokumentu, kuru mēs šonedēļ pieminam vairāk nekā papļāpāšanu uz papīra, bija parakstītāju apņēmība “savstarpēji ieķīlāt viens otram savu dzīvi, likteni un mūsu svēto godu”. Šī apņemšanās ir jāatjauno vietējā līmenī tajās valsts daļās, kur patrioti ir visvairāk. Organizējoties pa grupām, pilsētās pa pilsētām, štatos pa valstīm, mums ir jāatņem mūsu valsts no vardarbīgajiem mūsdienu franču revolucionāriem un jāizveido vēl viena lieliska amerikāņu revolūcija, kas mūsu Dibinātājus padarīs lepnus.

Vienpadsmit gadus pēc Deklarācijas parakstīšanas daudzi no tiem pašiem patriotiem pulcējās vienā un tajā pašā zālē Filadelfijā, lai kodificētu valdības sistēmu, kuras pamatā ir šī sociālais līgums. Pēdējā uzvaras dienā – 1787. gada 17. septembrī – uzstājās Bendžamīns Franklins. Džeimss Madisons savās piezīmēs par konvenciju iemūžināja šādus vārdus:

Kamēr pārējie locekļi to parakstīja [par konstitūciju], FRANKLINS, skatījās uz prezidenta krēslu, kuram aizmugurē bija iegravēta uzlecoša saule, un bija grūti atšķirt vai tas ir saullēkts vai saulriets. Es esmu teicis, ka viņš bieži un bieži sesijas laikā, paskatījās uz prezidenta krēslu, nespējot pateikt, vai saule lec vai riet: Bet tagad man ir tā laime saprast, ka tā ir uzlecoša, nevis rietoša saule.

Pēc diviem gadsimtiem mēs esam sasnieguši pilnu apli, tāpat kā Zeme griežas ap savu asi, un mums vairs nav uzlecoša saule. Mums ir saule, kas jau ir norietējusi. Bet labā ziņa ir tā, ka tumsā nāk gaisma, un no negaisa mākoņiem nāk lietus augšanai un uzturēšanai. Tas pats Dievs, kurš mūs radīja ar šīm raksturīgajām tiesībām, mums pastāvīgi piešķir daudz iespēju dzīvē aizstāvēt un atjaunot šīs tiesības, tāpat kā vakardienas saulriets rada jaunu saullēktu. Viss, kas mums jādara, ir jāceļas un jācīnās par to.

Nebūs viegli, bet nebija viegli arī pirmo reizi, kad patrioti bija mazākumā un vairums bija pretinieki vai vienaldzīgie. Kā Džons Adams rakstīja savai sievai Abigailai, dienu pirms viņš parakstīja lielo amerikāņu neatkarības deklarāciju: “Es labi apzinos briesmas, asinis un bagātību, kas mums būs vajadzīga, lai uzturētu šo deklarāciju, kā arī atbalsts. Tomēr visā drūmumā es redzu aizraujošās gaismas un slavas starus; es redzu, ka beigas ir vairāk nekā visu līdzekļu vērti un ka pēcnācēji triumfēs.”

“Taisnīgo ceļš ir kā rīta saule, spīdot arvien gaišāk līdz pilnīgajai dienas gaismai.” ~ Salamana pamācības 4:18

Share With:
Rate This Article
No Comments

Leave A Comment